Simtiem tūkstošu patriotu, kas no Latvijas malu malām bija sabraukuši uz 1991. gada 13. janvāra lielo tautas manifestāciju Rīgā Daugavmalā, izklīda. Vecrīgā satumsa. Domājot par satraucošajiem notikumiem tepat kaimiņos Viļņā, kur padomju impērijas karaspēks ar tankiem bija ieņēmis televīzijas ēku, bija skaidrs, ka nākamās diennaktis arī Rīgai neko labu nesola. Piepeši pie Salu tilta parādījās lēni braucošu uguņu kolonnas rinda. Vai arī Rīgā nāk iekšā tanki!?
Patiesība atklājās mazu brīdi vēlāk. Proti, atsaucoties uz tautfrontiskās Latvijas valdības aicinājumu, ar traktoriem un smagajām mašīnām uz galvaspilsētu bija devušies mūsu lauku vīri, mežinieki. Viņu kolonnas turpināja pienākt, piepildīja Zaķusalu, Vecrīgu, valdības nama apkārtni un izveidoja nekur pasaulē neredzētus aizsardzības vaļņus, raksta «Zemgales Ziņas» publicējot barikāžu dalībnieku atmiņu stāstus.Nevardarbīgā pretošanās Baltijas valstīs kļuva par vienu no pirmajām ziņām Rietumu medijos, un pat nelabvēļiem kļuva skaidrāks, ka demokrātijas un neatkarības atjaunošana Baltijā nav politiķu saujiņas, bet gan tautas lēmums. Starp vīriem, kas ar traktoriem un citu lieljaudas tehniku uz divām krīzes nedēļām kļuva par Rīgas sargiem, liela daļa bija no tuvējā Jelgavas rajona.Plašāk laikrakstā stāsts par to, kā šos notikumus atceras toreizējais kopsaimniecības «Lielupe» direktors Andris Ķepītis, Ozolnieku melioratoru PMK 13 dispečere Laima Pudniece un uzņēmuma direktors Jānis Melders. «Pārbraukuši mājās no manifestācijas, vakarā iegājām gulēt. Taču blakus spilvenam pie auss bija mazais pārnēsājamais radioaparāts. Latvijas Radio pirmā programma cauru diennakti deva jaunākās ziņas par situāciju valstī. Pēc pusnakts arī izdzirdēju aicinājumu Rīgas aizsargāšanai mobilizēt smago tehniku,» atceras A.Ķepītis.«Domāju, ka pa nakti neko nepaspēs, taču no rīta, aizbraucot uz saimniecības mehāniskajām darbnīcām Brankās, kā armijā nostādīju visus mehanizatorus ierindā un teicu: «Soli uz priekšu tie, kuri grib braukt uz Rīgu.» Cilvēkiem jau bija zināms, kas par lietu. Latvieši pieteicās tikpat kā visi. Taču bija arī krievu tautības puiši (atceros divus jaunus inženierus), kas brauca līdzi. Jāpiebilst, ka mūsu kopsaimniecībā Tautas fronte darbojās aktīvi. Organizēti bijām braukuši uz manifestācijām Rīgā, savukārt sapulcē Brankās politisko situāciju skaidroja advokāte Aina Labanovska. Tolaik vēl nezināja, ar ko tas viss beigsies – tautfrontiešus cietumā bāzīs vai notiks kas cits.»«Tagad ir grūti iedomāties padomju laika kopsaimniecību, bet tolaik mums bija vairāk nekā piecdesmit smagās tehnikas vienību, un visām bija darbs. Veda graudus, skābbarību, būvmateriālus. Braukšanai uz Rīgu sagatavojām divus lielos traktorus K-150, desmit smagās automašīnas. Vienā maiņā braucām cilvēki trīsdesmit. Mūsu priekšrocība bija mobilie sakari – visas automašīnas bija apgādātas ar rācijām. Divas reizes dienā no saimniecības ēdnīcas piegādājām siltu maltīti. Par barikādēs pavadīto laiku visi saimniecības darbinieki saņēma vidējo algu. Drēgnajā laikā Zaķusalā un uz Salu tilta sirdi sildīja rīdzinieku atsaucība. Nāca tantiņas ar sviestmaizēm, kāds onkulītis, aizbildinādamies par kavēšanos, ieradās no Jūrmalas ar savu vieglo auto, ko bija piekrāvis ar sausu malku.»Plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 16.janvāra numurā.*Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .*Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .*Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija – šeit .
