Pirms pāris nedēļām atklātībā nonāca informācija, ka Latvijas Pasts prasa saviem pastniekiem izpirkt tautas valodā par bulku vāģiem dēvētās automašīnas, ar kurām tie izvadā pastu. Izpirkt nozīmē no algas, kas lielākoties nepārsniedzot minimālo, vēl vairākus gadus maksāt 80 latu lielu līzinga maksājumu. Uzņēmuma vadība tūdaļ dedzīgi metās šīs runas noliegt, jo lēmums būšot absolūti brīvprātīgs. Tikmēr no pašiem pastniekiem atkal atskan signāli, ka nemaz tik brīvprātīga šī izvēle nav. Protams, anonīmi, jo jau sen uzņēmuma vadība saviem darbiniekiem aizliegusi runāt ar presi. Tūlīt pēc tam uzzinājām, ka Latvijas Pasts slēdz kārtējos desmitus pasta nodaļu. Grūti apšaubīt, ka ekonomiskās krīzes laikā nepieciešama līdzekļu optimizācija, pat ja tas nozīmē kādas nodaļas likvidāciju. Taču pārsteidz, cik vieglu roku, formāli un neiedziļinoties situācijā, tas tiek darīts. No divām nodaļām Pārlielupē Latvijas Pasts izlēmis slēgt to, kas atrodas Pērnavas ielā blīvi apdzīvotā RAF masīva pašā viducī un apkalpo tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, liekot viņiem turpmāk doties uz attālo Garozas ielu. Apgalvojums, ka vērtēta rentabilitāte un klientu plūsma, šķiet tukšas runas, taču vēl nožēlojamāk, ja taisnība tiem, kas saka – tā notikusi izrēķināšanās ar neērtiem darbiniekiem, kuri zina savas tiesības un meklē aizstāvību arodbiedrībā. Varat trīs reizes minēt, kura uzņēmuma interneta mājas lapā lasāmi (paš)slavinošie vārdi – efektīvi un ekonomiski pieejami pakalpojumi, uz biznesa pamatiem balstīts uzņēmums ar labu reputāciju, augstu klientu apkalpošanas un darbinieku apmierinātības līmeni. Jā, tas tiešām ir Latvijas Pasts, kas laikam jau strādā pēc principa – klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem?
