Zilā kalna pils Piecus kilometrus no Dobeles atrodas Zilais kalns. Par tā izcelšanos teika stāsta. Tur, kur atrodas Zilais kalns, reiz dzīvoja divi milži.
Zilā kalna pils
Piecus kilometrus no Dobeles atrodas Zilais kalns. Par tā izcelšanos teika stāsta.
Tur, kur atrodas Zilais kalns, reiz dzīvoja divi milži. Vācieši gribēja tur celt pili un saveda akmeņus. Milžiem tas nepatika, un viņi akmeņus aiznesa Bērzes krastā, kur tagad atrodas Dobeles drupas. Tā tas notika katru nakti. Beidzot vāciešiem apnika akmeņus vadāt, un viņi pili uzcēla Bērzes krastā. Pēc kāda laika abi milži sanaidojās un viens otru nāvīgi ievainoja. Abi apgūlās zemē un sāka plaukstām raust sev zemi virsū. Tā viņi aprakās, un Zilais kalns ir viņu kaps.
Dobeles pils celta vācu bruņinieku laikā. Pils tornis ir bijis ļoti smags. Toreiz pils bruņiniekam ir bijusi ļoti skaista meita. Tēvs gribējis, lai viņa iet pie kāda kaimiņu bruņinieka, bet viņai iepaticies kāds no zemnieku jaunekļiem. Kad tēvam atklājies meitas nodoms, bruņinieks licis ieslodzīt savu meitu augstā torņa istabiņā. Tur viņa arī visu mūžu dzīvojusi. Pils tornis bijis tik augsts, ka no tā varēts pārredzēt Ventspils jūrmalu. Pils torņa istabiņā pastāvīgi dega uguns. Šī uguns bieži maldinājusi kuģus uz jūras.
Bruknas pilskalns
Senos laikos velns sanesis uzkalnu ar lielu cepuri. Pēc kāda laika te sākuši augt koki. Velns kokus sācis dedzināt. Palikuši tikai celmi. Darvdeģis sācis tecināt darvu. Kad bijis rietumvējš, dūmus pūta velnam virsū. Tas velnam nepatika, bet ar darvdeģi sanīst negribēja, jo baidījās, ka viņu nenolej ar darvu. Velns sācis mest smiltis pļavas vidū un sanesis lielu uzkalnu. Kādā dienā sacēlās liela vētra un aiznesa velna cepuri. Velns dzinies cepurei pakaļ, bet cepuri neatradis, pazudis no Bruknas purva uz visiem laikiem.
Pie Bruknas ir ļoti liels tīrelis. Teika stāsta, ka tur senos laikos nogrimusi apburta pilsēta. Ja kāds pilsētas vārdu Lieldienas naktī uzminēšot, tad pilsēta uzcelšoties un cilvēki, kas palikuši par akmeņiem, visi atbrīvošoties un piederēšot viņu uzcēlājam. Vienā Lieldienas naktī viens vīrs aizgājis uz tīreli un sācis minēt pilsētas vārdu. Un tiešām – uzminējis arī. Pilsēta sākusi celties augšā. Mirdzējuši baznīcu torņi, logos spīdējušas ugunis. Vīrs ļoti nobijies un aizbēdzis prom, pilsēta atkal nogrimusi atpakaļ, un vīrs drīz pēc tam nomiris.
Tērvetes pilskalns
Tērvetes pilskalnā reiz divas meitas ganījušas govis. Vienai ganumeitai staigājot kāja atdūrusies pret asu izcilni. Raugās – zemē bronzas āķis. Meita satvērusi āķi aiz āķa un vilkusi. No zemes nākusi ārā gara zelta važa. Kad meitai klēpis ar zelta važu jau bijis pilns pielocīts, tā nevarējusi vairs smagumu noturēt, tādēļ saukusi otru meitu palīgā. Tā nav gribējusi nākt un atteikusi: «Rauj Velns visas tavas važas, es jau neiešu stīvēties!» Līdzko tie vārdi bijuši izteikti, tā važa žvarkstēdama ieslīdējusi zemē atpakaļ. Tanī vietā, kur bijis izcilnis, tagad uz pilskalna aug kupla liepa.
Vecos laikos pilskalnā bijušas durvis. Katru svētdienu tās atvērušās un skaista jaunava devusi visiem, kam vien vajadzīgs, zelta naudu. Bet nauda bijusi pēc gada jāatdod. Reiz viens puisis, gudrinieks, naudu nav atdevis. Durvis aizvērušās uz viesiem laikiem.
Dēliņkalns
Senos laikos aizvien bijušas biežas kaujas, kuras noritēja ar ļoti asinīgām sadursmēm. Tā reizi, karojot pie vēl nekristītā kalna – Dēliņkalna –, bija sīvas cīņas. Šinīs cīņās krita neskaitāms daudzums mūsu tautasbrāļu. Pēc pabeigtās kaujas uz kaujas lauka atnāca raudzīt kritušos kāda veca sieviņa.
Nākdama pa augšā minēto kaujas lauku, tā salikusi rokas un vaimanājusi: «Še dus mūsu dēliņi!» Tā arī šo balto dienu kalnu sauc par Dēliņkalnu. Šis kalns atrodas netālu no Apukalnu baznīcas. Dēliņkalns ir pārredzams ļoti tālu un ir visā apkārtnē augstākais kalns.
Bruņinieku laikos uz Dēliņkalna vāciešiem ar latviešiem bijusi nikna cīņa. Latvieši kaujā uzvarējuši, bet visi dižākie dzimtenes dēli palikuši guļot uz kaujas lauka. Mātes tad nu kalnu nosaukušas par Dēliņkalnu, bet vācieši, kauju zaudējuši, – par Velna kalnu.
Mežotnes pilskalns
Tur, kur tagad atrodas Mežotnes pilskalns, senāk bijusi smuka pils. Kādreiz pils nogrimusi zemē un tajā vietā palikusi bedre, pilna ar ūdeni. Pa ūdens virsu peldējusi pīle. Kad cilvēki sanākuši skatīties, pīle palīdusi zem ūdens un izlīdusi tur, kur tagad atrodas avotiņš. Pēc tam pīle izskrējusi atvarā un pazudusi. Bet tur, kur pīle izlīdusi no zemes, sācis tecēt ūdens. Kad pīle pazudusi, ūdens no bedres uz pilskalna pazudis, bet avotiņā turpinājis tecēt un tek vēl šodien.
Pilveru pilskalns
Šis pilskalns atrodas Misas purvā. Senāk šis purvs bija ļoti slapjš un tagadējā kalniņa vietā atradies bezdibens. Bezdibenī bijusi velnam pils. Ar saviem kaimiņiem Velns draudzīgi dzīvojis, bet pilī neielaidis ne ķirķa. Reiz ļaudis sākuši bezdibeni aizbērt. Velns bērējus tik tad pamanījis, kad bezdibens bijis jau gandrīz pilns. Tas paspēris dusmīgi kāju uz grīdu, un pils no spēriena nogrimusi dziļi, dziļi; turpretī bezdibeņa vietā izcēlies kalns, ko par pilskalnu iesaukuši. Ilgus, ilgus gadus vēlāk mežinieki ziemu braukuši rīta agrumā gar šo kalnu un ieraudzījuši jauku, jauku pili uz kalna stāvam. No pils atskanējusi balss: «Atminiet manu vārdu, atminiet pils vārdu!» Mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā, un pils ar lielu troksni nogrimusi, pazudusi.
Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas//Izlase.– Rīga, 1989.)
