52 miljardi eiro jeb vairāk nekā septiņi Latvijas gada budžeti – tāds naudas apmērs katru gadu kā atbalsta maksājumi nonāk visu 27 ES valstu zemnieku kontos. Vidēji rēķinot, par katru lauksaimniecības zemes hektāru gadā eiropieši ar savu nodokļu naudu zemniekiem samaksā 270 eiro. Latvijā gan šis skaitlis ir «dažas» reizes mazāks – 60 eiro. Kā zināms, pamatdoma atbalsta maksājumu ieviešanai pirms sešdesmit gadiem bija diezgan cēla – valstsvīri vienojās, ka eiropiešiem vairs nekad nebūs jācieš tāds bads, kāds valdīja pēckara gados. Tādēļ tika nolemts, ka zemniekiem par saražoto kopiena maksās noteiktu summu, bet patērētājiem būs garantija, ka veikalos vienmēr pieejama pārtika. Lauksaimniekiem tādi garantētie ienākumi patika, un pēc desmit gadiem bija panākts pārtikas nodrošinājums un lauku uzplaukums. Laimīgi bija politiķi, līksmoja sabiedrība, attīstījās ražotāji. Taču drīz vien radās problēma, jo saražots tika vairāk, nekā spējam notiesāt. Vēders nav neizmērojams (atšķirībā no drēbju skapja un jaunajām tehnoloģijām, ko esam gatavi pirkt un papildināt atkal un atkal), tādēļ sviesta kalnu un vīna ezeru plešanos gudrie prāti nolēma ierobežot, nu jau maksājot par to, ka zemnieki neražos. Lai pārticība nezustu, izveidoja tiešos maksājumus – zemnieki tiek atbalstīti par to, ka strādā mazāk. Beidzot politiķi attapušies, ka īsti laba šī sistēma nav, tāpēc domā, kā maksājumus padarīt mērķtiecīgākus. Nevis dāļāt naudu par to, ka pieder zeme, bet gan par to, ka saudzē vidi, gādā par lopu labturību utt. Pārmaiņas nāk, bet lēni. Pie pārticības pieradusī vecā Eiropa negrib dalīties ar jaunajām māsām, tādēļ ir pret (mums tik svarīgajiem) vienlīdzīgiem maksājumiem. Vēlme, lai vairs nekad nebūtu jāpiedzīvo bads, diemžēl badīgus radījusi arī lauksaimniekus. Kā būtu, ja ES zemnieki nevis katrs raustītu 52 miljardu deķīti uz savu pusi, bet paliktu bez atbalsta vispār?
