Turpmāk vispārizglītojošajās skolās kultūras vēstures vietā pasniegs jaunu mācību priekšmetu – kulturoloģiju. Tam gan atvēlēts mazāks stundu skaits
«Jaunā priekšmeta mērķis un būtība ir veicināt ne tikai uz faktiem balstītu izpratni par kultūru, bet kultūras kopainas, kultūras kā vērtību sistēmas atpazīšanu, skolēnu analītiskās domāšanas veicināšanu, izpratni par likumsakarībām,» vēstīts Izglītības un zinātnes ministrijas izplatītajā paziņojumā, kas neviļus liek jautāt – kas kultūrizglītības jomā risinājies līdz šim un kurā virzienā tā īsti grasās doties? Atbildes palīdz rast Jelgavas 4. vidusskolas vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāja Māra Aprāne, gan norādot uz virkni nepilnību, kas šim priekšmetam nav ļāvis atstāt pienācīgas pēdas jauno cilvēku apziņā. Savukārt bez tām, bez spējas saskatīt ideju attīstību gadsimtu kontekstā var itin viegli apjukt arī šodienā. Domāšanu sadursme«Daļēji tā ir cīņa par varu vai sava priekšmeta lobēšana,» tāds ir skolotājas pirmais secinājums, komentējot vēlmi aizstāt līdzšinējo mācību priekšmetu ar jaunu, 210 stundu vietā tam atstājot vien 105. Savi iebildumi ir vēstures pasniedzējiem, kas uzskata, ka daudz dublējoties ar kultūras vēsturi, kā arī vairāk vietas izkarojis racionālais – fizika, ķīmija, matemātika –, uz ko mudina Eiropa, kur skolās kultūra kā mācību priekšmets vispār netiekot pasniegts. Vai šajā cīņā varētu ciest skolēni? «Ļoti grūti pateikt. Manuprāt, nebija pareizi, ka savulaik 5., 6. klasē atstāja tikai vienu vizuālās mākslas stundu, kaut bija paredzētas divas. Bērni šajā vecumā vēl grib bez stresa radoši padarboties. Turklāt stundu, kur tas atļauts, nevis nemitīgi jāuzņem un jāatražo informācija, ir ļoti maz. Nepiekrītu arī uzskatam, ka tikai matemātiskā domāšana un eksaktie priekšmeti attīsta cilvēku. Psihologi atzinuši, ka šo procesu veicina jebkādas mērķtiecīgi organizētas darbības. Ir gan lietas, kas top saprotamas tikai pēc gadiem, tomēr, ja par tām netiek runāts jau skolā, nebūs interesanti arī vēlāk,» pārliecināta M.Aprāne.Kultūras vēsture iedziļinās idejāsLai gan kultūras vēsture apskata procesus hronoloģiskā secībā, tā tomēr ir ideju, ne tikai faktu vēsture, tāpēc vēstures skolotājiem nevajadzētu būt iebildumiem. «Kursā apskatām, kāpēc cilvēki domāja, kā domāja. Piemēram, ja romiešu lielākā celtne, kam viņi veltīja savus spēkus un resursus, bija kolizejs, kur notika neskaitāmas slepkavības, tas kaut ko liecina par šo kultūru. Tāpat arī milzīgās gotiskās katedrāles Dievam par godu vai Stonhendža, ko īstenoja ļoti ģeniāli cilvēki. Kad jautāju skolēniem, kādām celtnēm tad mēs veltām savus resursus, atbilde ir – lielveikaliem! Tas raksturo mūsdienu sabiedrību,» stāsta skolotāja, piebilstot, ka ideju vēsture atspoguļojas gan mākslā, gan zinātnē un, protams, reliģijā.«Diez vai vēsture apskata mītisko un simbolisko domāšanu, kas vēl joprojām dzīva mūsdienu cilvēkos, vai rāda, kā attīstījies Dieva jēdziens. Piemēram, viduslaikos ļaudis to vien darīja, kā gatavojās pēcnāves dzīvei, renesansē Dievs «nolaidās» uz zemes, un tieši tāpēc glezniecībā parādījās trešā dimensija. Tad Luters, kurš pasaka, ka starp Dievu un ticīgo nav nepieciešama institūcija, 17., 18. gadsimta jauno laiku filosofija, apgaismība, kas uzskata Dievu vien kā Pulksteņmeistaru. Visbeidzot Nīče 19. gadsimtā vienkārši pavēsta, ka Dievs ir miris, bet vēlāk eksistenciālisms pasludina, ka dzīves vienīgā jēga ir to dzīvot,» «īso kursu» idejas attīstībā demonstrē Māra. «Lai skolēns nokļūtu līdz šādām atziņām, nepieciešams laiks, sarunas, grāmatas, filmas un citi vizuālie un audio materiāli. Tomēr to nevar panākt ar kulturoloģijai piedāvāto stundu skaitu!»Nepieciešama kārtība«Jaunā priekšmeta standarts ir sarežģīts un apjomīgs, vidējam vidusskolām tādu – tik visaptverošu un globālu – ir nereāli apgūt. Iespējams, Kultūras akadēmijā šādas prasības varētu noteikt,» vērtē skolotāja, piebilstot, ka pietiekami nesakārtots līdz šim bijis arī kultūras vēstures lauciņš. Tas atstāts pašplūsmā, pēc katra pedagoga ieskatiem un profesionālās varēšanas. «Mēs stihiski runājam arī par priekšmetu integrāciju, bet kāpēc to nevarētu beidzot noorganizēt valsts līmenī, nevis kā patlaban, kad katrs skolotājs «sacer» savu grāmatiņu. Vajadzētu būt vienai grāmatai – kā padomju laikos. Šajā priekšmetā pedagogi paši taisa ļoti daudz prezentāciju, kas ir milzīgs darbs, veido testus. Tūkst vienotas terminoloģijas. Ja kaut pārbaudes darbi būtu vienoti! Pie tā būtu jāstrādā profesionāļu komandai, nevis jāatstāj tikai skolotāju ziņā,» pārliecināta M.Aprāne, cerot uz sistēmas sakārtošanu, bet vienlaikus paužot bažas, ka tas kārtējo reizi tiks īstenots uz pedagogu rēķina, kas nozīmē jaunus mācību materiālus un kursus. Bet tam visam pa vidu ir bērns, kuram jāizaug, saprotot nemateriālās pasaules norisi, iespēju to ietekmēt un izmantot savā un sabiedrības labā.
