Ar lielu skepsi izlasīju 14. janvāra «Zemgales Ziņās» publicētos viedokļus, vai Jelgavas autoostai būtu jāatrodas pie dzelzceļa stacijas. Domas dalās, un katram ir sava ieinteresētība. Iecerēto projektu augstu vērtē arhitekte Aija Ziemeļniece, to pamatojot ar praksi pasaules pilsētbūvniecībā, kur ierasts veidot transporta termināļus. Diemžēl mēs dzīvojam Jelgavā, un tās vienkāršajiem ļaudīm dižās pārmaiņas vairāk izklausās pēc fantāzijas. Joprojām dzīvojam pelēkajā ikdienā un ik uz soļa baudām jau esošos fantazētāju augļus. Šoreiz vēlos par tiem parunāt nedaudz plašāk.Pagājuša gada beigās tika ieviesti jauni pilsētas autobusu kustības saraksti. Kamēr nesaskāros ar to nepārdomātajiem atiešanas laikiem, dzīvoju bez liekiem satraukumiem. Tie radās 13. janvāra vakarā, kad biju nolēmusi no Rīgas uz Jelgavu braukt ar elektrovilcienu pulksten 17.10. Atcerējos, ka uz mājām Tušķu virzienā bija 8. autobuss pulksten 18.10. Diemžēl jāsaka – bija un vairs nav. 17.29 tas bija aizgājis, bet nākamais – 18.40. Atlika vien pa slidenajām ielām tipināt uz savu mitekli, ko sasniedzu pēc 70 minūtēm. Toties biju gandarīta, ka to spēju paveikt par spīti lielajam attālumam un slidenajām ietvēm, kā arī iztiekot bez transporta pakalpojumiem. Dobeles šosejas rekonstrukcijas darbu laikā «Pilsētsaimniecība» mūs pamatīgi norūdījusi. Vasarā iedzīvotāji bija «atgriezti» no pilsētas centra dažādā veidā. Nereti nācās tikt pāri ierakumiem līdzīgajiem šķēršļiem, autobusu pieturas arī bija mainījušas savas vietas. Rekonstrukcija ziemas sezonā apstājusies, pavasarī Tušķu virzienā to solīts turpināt. Nedienas gan ir arī pašreiz, jo Dobeles šosejā likvidēta Pūra ceļa pietura. Iedzīvotājiem dota iespēja izvēlēties vienu no divām pieturvietām – Miezītes ceļš (1. līnija) vai Satiksmes iela. Līdz Miezītes ceļam aizkļūt ir problemātiski, jo šosejas malas no sniega netiek attīrītas, bet pa braucamo daļu gājējiem pārvietoties bīstami. Esmu izvēlējusies sev vislētāko un izdevīgāko pārvietošanās veidu – kājām, kamēr vien tas ir manos spēkos. Tā nu sanācis, ka gājēji palikuši ārpus rekonstrukcijas projekta, ja neskaita jaunās ietves, kas līdz tam bija briesmīgā stāvoklī. To stāstot, ceru, ka attiecīgās amatpersonas sāks domāt par to, kādiem nolūkiem notiek rekonstrukcija Dobeles šosejā un kāpēc pilsētas autobusu kustība nav pieskaņota no Rīgas pienākušajiem vilcieniem. Tā vien šķiet, ka dzīvojam dažādās pasaulēs, lai gan būtu vajadzīga saskaņa daudzos jautājumos. Varbūt amatpersonām par to nepieciešams vairāk padomāt un rast kopsaucēju iedzīvotāju ērtību uzlabošanai.
