Pavasarī, kad kļuva skaidrs par budžeta samazinājumu izglītībā, kas skolotājiem nozīmēja darba slodzes un samaksas samazinājumu, nolēmu no darba aiziet. Man tomēr ir pensija, bet jaunākiem kolēģiem, kam vēl jāaudzina nepilngadīgi bērni, – vienīgi alga. Neviens gan aiziet nelūdza, tomēr sajūta – skumja. Biju domājusi vēl laiciņu pastrādāt. Tādā noskaņā pat neaizgāju uz 12. klases izlaidumu. Sākās jauns dzīves posms – ļoti aktīvas vecmāmiņas rūpes. Kā nedēļas sākumā aizbraucu pie vecākās meitas ģimenes, tā Jelgavā atgriezos tikai nedēļas nogalē. Darāmā kopā ar mazdēliem pietika no pulksten septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Tomēr savus skolotājas mācību plānus un metodiskos materiālus gluži pašā tālākajā plauktā nenoliku, jo klusībā cerēju, ka tie tomēr noderēs. Kaut vai kā brīvprātīgā biju gatava konsultēt skolēnus, kam ir vēlēšanās uzlabot angļu valodas zināšanas. Taču iznāca citādi. Pirms Ziemassvētkiem piezvanīja skolas direktore un lūdza atgriezties, lai aizvietotu vienu no jaunākajām kolēģēm, kas dodas dekrēta atvaļinājumā, un otru, kas darbu bija atstājusi. Protams, piekritu. Tā no otrā pusgada atkal esmu skolā uz vairāk nekā pilnu slodzi. Tam nav tieša sakara ar Satversmes tiesas lēmumu, kas paredz strādājošajiem pensionāriem izmaksāt pilnu pensiju. Es mīlu savu darbu un apzinos, ka spēju audzēkņiem iemācīt valodu. Man nav problēmu ar disciplīnu stundās. Ja skolēniem visu laiku ir ko darīt, nerātnībām neatliek laika. Spējas gan bērniem atšķiras. Lai stundā nebūtu garlaicīgi, septītās klases skolēnam iedevu desmitās klases uzdevumu. Izpildīja tā, ka nekur piesieties, jāliek desmitnieks. Domājot par sabiedrisko dzīvi, nomāc politiķu bezkaunība, un es nezinu, par ko rudenī balsošu Saeimas vēlēšanās. Vairāk uzticības ir personībām, cilvēkiem, kurus pazīsti, nevis politiskajām partijām.
