Par Nadeždu un Sergeju Beloborodoviem gribas teikt: tādiem vecākiem pieminekļi jāceļ.
Nejauša satikšanās ar Nadeždu, kuras vārds tulkojumā no krievu valodas nozīmē «cerība», ģimenes pastarītim Vladimiram vārda vistiešākajā nozīmē izvērtās par lielu cerību un neizsakāmu laimi. Šodien puikam ir astoņi gadi un viņa seju rotā patiess bezrūpīgas bērnības smaids. Nezinātājs pat nespēj nojaust Vladimira traģisko stāstu, ar kādu mazajam cilvēkbērnam nācās saskarties jau pirmajās dienās, dzīvojot pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Bet, par laimi, liktenis bija lēmis citādi…«Kamēr bērns ēda, es domāju, kā viņu glābt»Nadeždas un Sergeja ģimenē laimīgas auga viņu brīnišķīgās meitas Anna un Gaļina, taču tēvs ļoti vēlējās puiku, un sieva 44 gados dzemdēja dēlu Maksimu. Tolaik Beloborodovi dzīvoja Cenu pagastā, taču, kad dēlam bija gadiņš, ģimenē notika krasi pavērsieni.«2001. gada 24. martā visi devāmies ciemos pie draugiem uz dzimšanas dienas svinībām. Tur pie kaimiņu durvīm manījām sievieti ar grozu, kurā gulēja lupatās ievīstīts mazulis. Saskatīt bērnu bija grūti, bet viņa raudas vairāk līdzinājās vārgiem pīkstieniem. Draugi stāstīja, ka sieviete par saviem bērniem nerūpējas, parasti ir alkohola reibumā. To redzot un dzirdot, Anna (Nadeždas meita – red.) ilgi nevarēja nomierināties un asarām acīs lūdza, lai ejam paskatīties, kas notiek ar bērnu. Tur mēs viņu redzējām – netīru, lupatās ietītu, mazu kā kaķēnu… Viņa acis pūžņoja. Skats bija šausmīgs, es teicu, ka jāizsauc ārsts, bet bērna māte kliedza: nē, man par viņu vēl naudu vajag saņemt,» atceras sarunas biedre. Tā kā Nadežda ar krūti baroja savu dēlu, viņa lūdza sievietei atļauju pabarot arī viņas puisīti. «Pirmo reizi bērns sajuta, kas ir mammas piens, paēda un uzreiz iemiga, bet es domāju, kā glābt bērniņu. Centos pierunāt, lai sieviete viņu atstāj man, zēns vismaz būs paēdis,» atceras Nadežda, bet sieviete par to negribēja ne dzirdēt.Zēnu paņem aizbildnībāTonakt Nadežda ilgi nevarēja iemigt, domas bija pie mazā Vladimira – kur viņš tagad ir, vai neraud, noteikti grib ēst. Vīrs Sergejs teica, ka bērns jāsameklē. Sieviete, pie kuras mazulis ar māti tovakar bija, zināja tikai to, ka paziņa mitinoties dzīvoklī pie vecmāmiņas Ānē. «Atradām māju, dzīvokli, vecvecmāmiņu un mazo. Māte ar savu draugu bija devusies kārtējā uzdzīvē. Jautājām vecajai sievietei, ar ko bērns tiek barots, ka ir tik vārgs. Viņa mums parādīja miltus un ūdeni… Ātri ar vīru devāmies uz pilsētu, nopirkām bērnam piena maisījumu, tīras drēbītes. Pēc tam pārnāca arī māte ar draugu – abi jautri un priecīgi. Teicu, lai dod mazulīti mums, uz ko sieviete atbildēja: jā, uz četrām dienām varam, kamēr Iecavā bērnam nokārtosim dokumentus,» atminas Nadežda. Vladimirs četras dienas bija siltumā, paēdis un aprūpēts, bet pēc tam māte bija klāt un paņēma bērnu, uzsverot, ka atstāt nevarot, jo vajagot vēl naudu dabūt. Nadežda stāsta, ka vietējā bāriņtiesa zinājusi par šo 34 gadus veco sievieti, kurai Vladimirs bija jau 11. bērns, bet neviens no viņiem uzdzīvotājai tā arī nav bijis vajadzīgs. Tomēr bāriņtiesa solījusi aizvest no necilvēcīgajiem apstākļiem arī šo mazuli. Galu galā ar bāriņtiesu tika panākta vienošanās, ka Nadežda un Sergejs uzņemsies aizbildnību par zēnu. Ģimene paliek uz ielasLai arī puika piedzima trīs kilogramus smags, mēneša vecumā viņa svars bija tikai 1600 gramu. Pie jaunajiem vecākiem zēns pamazām atkopās, pieņēmās svarā, bet astoņu mēnešu vecumā ārsts viņiem paziņoja šaušalīgu vēsti – puisēns ir akls, un, visticamāk, viņam būs arī garīga atpalicība. Nadežda nezaudēja cerības, ticēja, ka tas nav galīgais lēmums. Viņa devās pie ārstiem uz Rīgu. «Tur mums noteica vēl citas briesmīgas diagnozes – galvas smadzeņu daļēja atrofija, bērnu cerebriālā trieka, encefalopātija, redzes zudums – brīdināja, ka ar bērnu būs lielas problēmas, un ieteica laikus domāt par aprūpes iestādi. Mēs visi ļoti sabēdājāmies, jo Vladimiru bijām iemīlējuši un atteikties no viņa nespējām,» asarām acīs atceras Nadežda. Tad, uzzinot ģimenes bēdas, kādi paziņas Beloborodoviem piedāvāja pārcelties uz dzīvi viņu Jelgavas privātmājā, jo paši bija ieplānojuši ilgāku laiku dzīvot ārzemēs. «Pārdevām savu dzīvokli, jaunajā mājā ierīkojām gāzes apkuri, tā arī dzīvojām. Bet tad 2003. gadā saimnieki atgriezās, jo bija izlēmuši māju pārdot. Piedāvāja mums to pirkt par 30 tūkstošiem, bet kur tādu naudu ņemt? Tā kā nebija noslēgts īres līgums, mūs izlika uz ielas ar visiem mazajiem puikām. Trīs mēnešus dzīvojām krīzes centrā, bet tad pašvaldība mums piešķīra dzīvoklīti,» priecājas Nadežda. Puika var staigātLai arī kādas likstas bija radušās, māmiņa daudz laika un pūļu turpināja veltīt Vladimira veselībai – vadāja pie ārstiem, uz rehabilitācijas, peldēšanas nodarbībām. Tieši tajā laikā viņa sapratusi, ka dzīvo brīnišķīgākajā zemē, kur ir ļoti jauki cilvēki. «Pēc tautības esmu čuvašiete, vīrs bija padomju armijas virsnieks, tāpēc dzīve mums iekārtojusies Latvijā, kur Sergejs bija norīkots strādāt. Braucām uz Maskavu, lai Vladimira kājām veiktu sarežģītu operāciju, bet ārsti, uzzinājuši, ka esam no Latvijas, atbildēja, lai tad arī ārstējamies tur. Sirds sāpēja par tādu attieksmi, jo palīdzēt vajadzēja bērnam. «Vaivaros» uzzinājām, ka līdzīgas operācijas veic arī Latvijā. Un tiešām, četru gadu vecumā Vladimira kājas operēja, un nu viņš varēja staigāt. Arī redze pamazām atjaunojās, un tagad tā pilnīgi atbilst normai. Esmu tik pateicīga Latvijas ārstiem un Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes darbiniekiem, kas mums palīdzēja grūtajos laikos ar padomu, materiāli, pārvaldes vadītāja bija ļoti pretimnākoša,» stāsta Nadežda. Vladimirs Nadeždas dēlam Maksimam ir labs un mīļš brālis. Abiem ir kopīgas intereses, zēni lieliski runā un lasa latviešu valodā. Volodjas veselības stāvoklis neticami progresējis, viņš dejo tautas dejas, peld, mācās parastā skolā, turklāt ar ļoti labām sekmēm. «Ja kaut ko ļoti vēlas un tic tam, Dievs palīdz. Tā bija arī ar mums. Vova jūt, ka mēs viņu mīlam, un viņš ļoti mīl mūs,» priecājas mamma.«Latviju mīlu kā savu bērnu»Tik patriotiski teic Nadežda. «Es dzīvoju ar pārliecību, ka Latvija ir visskaistākā zeme pasaulē, kurā dzīvo vislabākie cilvēki. Man šī zeme devusi ļoti daudz laba, un ticu, ka mani bērni izaugs un manā vietā atdarīs ar saviem labajiem darbiem. Latviju es mīlu kā pašas bērnu. Nesaprotu, kā to var nemīlēt un braukt prom. Tik daudz cilvēku to zākā un zākā, bet jāsaprot, ka vārdi materializējas un tautai tas nāks atpakaļ. Varbūt ir laiks beigt gausties par slikto dzīvi un meklēt iespējas, kā dzīvot tālāk, – kas meklē, tas vienmēr atrod, kaut šķietami bezcerīgā situācijā, kā tas bija mums. Labais uzvar ļauno,» secina Nadežda. Pirms gada ģimene tika izvirzīta konkursam «Latvijas lepnums». Kaut arī toreiz Belobrodovu ģimene nesaņēma konkursa titulus???, viņus noteikti var uzskatīt par Jelgavas lepnumu, turklāt ģimene grasās adoptēt vēl vienu bērniņu.
