Četrdesmit gados laukos strādājuši vairāk nekā tūkstotis Ozolnieku melioratoru.
«Jaunajiem tomēr vajadzētu zināt un atgādināt, ar ko Ozolniekos saistās Meliorācijas iela. Kaut arī jau divdesmit gadu šīs nozares Latvijā tikpat kā nav, mēs 23. janvārī atzīmējam savas organizācijas dibināšanas sešdesmito gadadienu. Ilgtermiņā lauksaimniecībai noteikti būs vajadzīga meliorācija,» teic Jānis Melders, bijušais Ozolnieku melioratoru priekšnieks. Lai pietiktu maizesAr revolucionāru saukli «Mēs dabu pārveidosim!» pēc Otrā pasaules kara padomju impērijā tika pieņemts lēmums laukos attīstīt meliorāciju. Patiesībā aiz šiem skaļajiem tribīnēs teiktajiem vārdiem bija slēpts pārtikas trūkums, par ko piecdesmito gadu sākumā mazpilsētās liecināja stundām garās rindas pēc maizes. Ar komunistisko represiju spiedienu nodibinātajos kolhozos ražas bija zemas, sāka iezīmēties urbanizācija – iedzīvotāju aizplūšana no laukiem uz pilsētām –, tādējādi aizauga, pārpurvojās mazāku platību tīrumi mežu ielokos un piekalnītēs, ko vecos laikos saimnieki spēja apstrādāt ar zirgiem. Tā nu padomju valstī iedzīvotāju nodrošināšanā bija jāiesaista lauksaimniecības mehanizācija, kam vajadzēja attiecīgi piemērot laukus. Tā arī sākās meliorācija, milzu darbs, kurā sirdi ielikuši apmēram tūkstoš Jelgavas rajona iedzīvotāju, un lielā padomju valsts Latvijā ieguldīja miljardus vai pat triljonus (ir mēģināts šo darbu izmaksas noteikt šodienas cenās latos). Diezgan droši var apgalvot, ka visos Jelgavas rajona auglīgajos laukos ik pēc divdesmit metriem ieguldīta drenu cauruļu rinda, kas no augsnes novada lieko mitrumu, un līdz ar to lauku var apstrādāt gan agrāk pavasarī, gan vēlāk rudenī, nekā tas būtu iespējams bez meliorācijas. Jāpiebilst, ka tas prasa saskaņot vairāku blakus esošu saimniecību intereses. Tajā ziņā padomju valstī, kur iztika bez tiesībām uz zemes iegūšanu privātīpašumā, dzīve bija vienkāršāka. Ar pārbaudītu gudrībuKā atceras inženieris Gunārs Barups, kas kā jauns Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātes absolvents ieradās Jelgavas Meliorācijas mašīnu stacijā (MMS) Ozolniekos 1955. gadā, tolaik visā Latvijā bija nolemts atgūt lauksaimnieciskajai ražošanai 1,2 miljonus hektāru pārlieku mitras, kā arī aizaugušas zemes. Par Jelgavas MMS (uzņēmumam septiņas reizes mainījies nosaukums, beidzamais bija PMK 13 jeb 13. pārvietojamā mehanizētā kolonna) atrašanās vietu Ozolnieki tikuši izvēlēti tādēļ, ka šajā vietā atrodas pamatīgs 1939. gadā būvētais pagasta nams, kas melioratoriem izrādījās piemērots kantora (un reizē arī kultūras nama) ēkai. Turpat netālu bija smēde, kur ierīkoja pirmās darbnīcas. Darbabiedri cienīgi atceras ar iniciatīvu apveltītā direktora Jāņa Ieviņa nopelnus. Vadot darbus, viņš, būdams komunists, zināšanas smēlies «buržuāziskās Latvijas» laika kultūrtehniķa V.Ducmaņa sastādītājā mācību grāmatā. Stabilais zinātniskais pamats, ko deva Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, pētniecības institūti, radīja apstākļus, ka dabas pārveidošana notika pārdomāti, bez ekoloģiskām katastrofām, kā tas, piemēram, bija Vidusāzijā, kur nesamērīgi lielu irigācijas sistēmu dēļ jau tikpat kā izžuvusi Arāla jūra. Vieta, kur pieņēma darbāSešdesmitajos gados uzņēmuma tehnikas parks izauga līdz 150 traktoriem, 80 daudzkausu un 48 vienkausu ekskavatoriem, ap simts automašīnām. Uzņēmuma darbinieku skaits svārstījās starp 850 un 900. Kā atceras izcilais daudzkausu ekskavatora mašīnists Ilmārs Bērziņš, Ozolniekos pie melioratoriem jaunu dzīvesvietu atrada arī tie, kas līdzīgi viņam atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā. Tā bija laba vieta, kur jauniem puišiem droši nostāties uz savām kājām, jo algas maksāja labas. Darbs gan ne astoņas un pat ne divpadsmit stundu dienā. Bieži vien vairāk. Aizbraucot uz darbu pirmdienas rītā, mājās nācās atgriezties tikai nedēļas beigās. Tomēr melioratoriem bija savs koris, deju kolektīvs un brīvprātīgo kārtības sargu vienība. Jelgavas MMS – PMK 13 veikums no 1950. līdz 1993. gadamLauksaimniecībai nodrenēti 164 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes, saražots 1,91 miljons tonnu frēzkūdras, tai skaitā ar roku darbu – 76 tūkstoši tonnu gabalkūdras (sākotnēji nebija mehānismu frēzkūdras ražošanai)Lielupes palieņu aizsardzībai pret plūdiem un nosusināšanai izbūvēti seši polderi ar sūkņu stacijāmUzbūvēts 11 tiltu un vairāk nekā 130 caurtekuPēc inženiera Kārļa Ūdera ierosmes veikta Iecavas upes posma no Ozolniekiem līdz Velna grāvim Garozā atjaunošana desmit kilometru garumā Uz Zemgales upēm un strautiem izbūvētas sešas lielas ūdenskrātuves ar slūžām (lielākā Tērvetē – 68 hektāru platībā), kā arī astoņi zivju dīķi. Veicot lielus zemes darbus, tapusi 18 hektāru ūdenskrātuve Ozolniekos, vietā, kur agrāk atradās Rīgas Cementa rūpnīcas izstrādātais māla karjers, kas bija pamests un sāka kļūt par atkritumu izgāztuviOzolniekos uzbūvētas 27 dzīvojamās mājas ar vairāk nekā četrsimt dzīvokļiem, kā arī vairāk nekā simts savrupmājuReiz gadījās…Dārgās tiesībasLielplatonē būvējām segto dzelzsbetona cauruļvadu. Darbi ritēja raiti: ekskavators raka, autokrāns ar lielajām caurulēm braukāja pa ceļu, pat nepūloties nolaist krāna izlici. Pēkšņi zibens no skaidrām debesīm – izlice skar augstsprieguma vadus! Mašīnai sāka degt riepas. Cauruļu licējs nešaubījās ne mirkli – uzkliedza krāna vadītājam, lai lec ārā no kabīnes, nepieskaroties mašīnai. Tas nolēca, bet turpat blakus degošajam ritenim. Pēdu pie pēdas minot, lai nerastos soļu spriegums, Matulis piegāja pie nelaimīgā un aizvilka viņu drošībā. Autokrāns nodega. Taču izglābtais nekaunējās glābējam pārmest, ka kabīnē atstājis viņa žaketi ar vadītāja apliecību. Raizes vietā – apliecība bija viltota un neatjaunojama. Matulis par cilvēka glābšanu saņēma pulksteni ar gravējumu. Ja naktī nenāk miegsPiecdesmitajos gados melioratoriem kopmītne atradās kolhoza aizdotajās lauku mājās «Dzidras», kas atrodas Jelgavas – Rīgas šosejas malā pirms Dalbes pārbrauktuves. Taču autobusu pietura bija ierīkota samērā nomaļā vietā pie pagrieziena uz Cenu staciju. Tā nu vienu nakti vīri izdomājuši pieturas stabu izrakt un pārcelt uz Dzidrām. Nākamajā rītā šoferi stājušies jaunajā vietā, un par labu to atzinuši arī citi pasažieri. Pārceltā autobusu pietura tur stāv vēl tagad. Pierakstīts pēc Gunāra Barupa stāstītā
