Sidabres pilskalna atrašanās vieta ir viens no tiem jautājumiem, kas allaž piesaistījis kultūrvēsturnieku, arheologu, novadpētnieku un interesentu uzmanību.
Sidabres pilskalna atrašanās vieta ir viens no tiem jautājumiem, kas allaž piesaistījis kultūrvēsturnieku, arheologu, novadpētnieku un interesentu uzmanību. Jautājumā par to, kur tad īsti atradies šis senais kalns, viena viedokļa nav. Pastāv vairākas versijas. Vēsture uzdod vēl vienu no savām daudzajām mīklām un slēpj tās atminējumu.
Sidabres, Sidobres jeb Sidrabes pils vārds minēts Atskaņu jeb Rīmju hronikā. Dažādos hronikas tulkojumos pils nosaukums ir atšķirīgs. Taču nereti nākas dzirdēt nosaukumu Sidrabene. Manuprāt, šā nosaukuma lietošana nav visai korekta mūsdienās. Daudziem Jelgavas novada iedzīvotājiem ar nosaukumu Sidrabene saistās Sidrabenes pagasta nosaukums. Taču senajam Sidabres pilskalnam nav saistības ar minētā pagasta teritoriju. Pie Lielupes Sidrabenes pagastā atrodas cits pilskalns – Emburgas pilskalns. Sidrabenes pagasts savu nosaukumu ieguvis 20. gs. 50. gados no Sidrabenes strauta, kas ietek Garozas upē.
Sidabres pils hronikā minēta saistībā ar 1289. – 1290. gada vēsturiskajiem notikumiem. Pēc hronikas ziņām, Sidabres pils bija pēdējā zemgaļu nocietinātā vieta. Pēc tās krišanas Latvijas teritorija nonāca Livonijas ordeņa rokās, bet daudzi zemgaļi ar ģimenēm devās bēgļu gaitās uz Lietuvu. Līdz ar Sidrabenes pilskalna traģēdiju noslēdzās simtgadu ilgā zemgaļu cīņa par savu neatkarību. Iespējams, ka Sidabres pils bija ne vien spēcīgs zemgaļu cietoksnis, bet arī ievērojams zemgaļu centrs, taču vēstures avoti to neapstiprina. 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumā minēti seši zemgaļu novadi – Tērvete, Dobele Spārne, Dobe, Žagare un Silene. Zināms, ka plašas zemgaļu zemju teritorijas aizņēma Upmales novads.
Kultūrvēsturnieks A. Bīlenšteins 19.gs. 2. pusē izvirzīja hipotēzi, ka Sidarbes pilskalns atrodas Sidrabes upes kreisajā krastā, apmēram 3 km uz rietumiem no Jonišķiem. Pēc M.Siliņa domām, minētā vieta sakrīt ar Sidober jeb Sudober kalnu, kas Rīmju hronikā minēts, aprakstot notikumus 1426. gadā, kad tika novilktas robežas starp Lietuvas valsts un Livonijas ordenim piederošajām zemēm. 20. gs. 20.–30. gados E.Brastiņš izvirzīja hipotēzi par Incēnu pilskalnu. Taču mūsdienu arheologi ir vienisprātis, ka Incēnu pilskalns ir identificējams ar Dobes kalnu. Par Sidabres pilskalna vietu arheologi diskutējuši 60. – 80. gados, bet diemžēl vēstures avotu trūkuma dēļ par noteiktu pilskalna atrašanās vietu nav vienojušies. 1991. gadā Kultūras fonda stipendiāts G.Skutāns izvirzīja savu versiju par Sidrabenes pilskalna atrašanās vietu – Jelgavas rajona Vilces pagasta teritorijā pie Lietuvas robežas. Interesanti, ka G.Skutāns visai drosmīgi vēsturisko Sidabres pili novieto Silenes jeb Augstajā kalnā. Taču jāatzīst, ka nav pamata apšaubīt Silenes jeb Augstā kalna esamību un lokalizāciju. Vai divi pilskalni atradušies līdzās?
Vēstures avotos par to nav minēts ne vārda. Pie tam daži minētie G. Skutāna argumenti ir visai maldīgi. Mežmuižas Silakalnu (Augsto, Sila jeb Pilātes kalnu) aprakstījuši gan A. Bīlenšteins, gan E. Brastiņš, gan arī vairāki mūsdienu arheologi. Vairums arheologu to raksturo kā spēcīgi nocietinātu, lielu, cietokšņveidīgu pilskalnu ar divām priekšpilīm. 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumā minēta Silene, neviena cita no zemajām nocietinātajām vietām tai neatbilst tik precīzi kā Sila jeb Augstais kalns.
Zināms, ka pastāv arī citas lokālas versijas par Sidrabenes pilskalna atrašanās vietu. Novadpētnieki un interesenti to meklē Dobeles rajona teritorijā un citviet. Vairums mūsdienu arheologu uzskata, ka Sidabre atrodas pie Jonišķiem. Arī lietuviešu arheologi aizstāv šo versiju. Jāpiezīmē fakts, ka zemgaļu zemes tolaik iesniedzās tagadējās Lietuvas valsts teritorijā.
Manuprāt, nav pamata apšaubīt, ka Sidabres pilskalns līdzīgi kā Saules kaujas (1236) vieta tomēr atrodas kaimiņvalstī. Taču, protams, par to var diskutēt.
