Pieņemu, ka jaunizveidotās Dziesmu svētku biedrības tikšanās Jelgavā bija iecerēta kā saruna. Kā līdzīgam ar līdzīgu – par svētku nākotni un katra to piederīgā atbildību saprast, ko darīt, lai sanākšana reizi piecos gados nebūtu diktāts no augšas, bet īsta tautas padarīšana un svētki. Tomēr «gaiss» Jelgavas novada pašvaldības ēkā tai dienā biezējās citās krāsās. Ne tik iedrošinošās, kā organizācija pieredzēja, piemēram, Cēsīs. Tur vidzemnieki bija sākuši rosīties arī ārpus ekonomiskās situācijas novājinātās Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras (ko ļaudis spītīgi arvien dēvē par Tautas mākslas centru) rāmjiem.Pirmkārt, «atsita» zālēs iekārtojums – priekšā noliktais galds kā goda prezidijs, ko biedrība steidza aši mainīt, mēģinot izkārtot krēslus aplī. Tajā bez sarunas iniciatoriem iesēdās vien pašvaldības amatpersonas. Kā boksa ringa pretējā stūrī. Lielākā daļa pārējo izvēlējās uz šo šovu noskatīties no malas.Piekrītu, būtu naivi iedomāties, ka jaunas idejas – arī pašas labākās – vienmēr tiks uzņemtas ar «urā». Turklāt, ja vēl tās nāk no sabiedriskas organizācijas puses. Pēdējā laikā biedrības saradušās kā sēnes un lielākoties nav paspējušas uzaudzēt savas ietekmes muskuļus, taču nav godīgi vienmēr raudzīties tikai skeptiski. Jāvērtē cilvēki, kas pārstāv šīs idejas, un Dziesmu svētku biedrības gadījumā vārdi, manuprāt, komentārus neprasa. Ivars Cinkuss, Jānis Kurpnieks, Aira Birziņa, Iluta Mistere, Haralds Bārzdiņš, koru virsdiriģenti un deju kolektīvu virsvadītāji. Bet Jelgavā viņi bija teju peramie zēni, kuriem nemitīgi nācās atšaudīties, kā jūs to un kā jūs šito, lai beigās saņemtu vāju «Mēs atbalstām!». Taču nekādam «mēs» un «jūs» nevajadzēja būt jau no paša sākuma!
