Trijās aukstajās pagājušās nedēļas dienās mums piedzima seši teļi. Var teikt, ka kompleksā «Liepas», kur kopējais ganāmpulks ir piecsimt galvu (tostarp 250 slaucamo govju) šis laiks pagāja mierīgi. Dienā saražojam vairāk nekā četras tonnas piena, izslaukums ir tāds pats kā vasarā, jo sagatavota laba lopbarība. Lielā mērā barojam tepat Līvbērzes pagasta Vārpas polderī izaudzētu kukurūzu. Sveiki un veseli ir arī vienpadsmit mūsu kompleksa darbinieki. Uz darbu un mājām gan tagad iznākt iet kājām – ar vieglo auto vai velosipēdu līdz fermai netiksi. Aizputinātais ceļš izbraucams vienīgi lielajai piena mašīnai. Slaucējai Svetlanai Žuravļovai no Cimālēm tie iznāk 12 kilometri dienā, arī citiem ceļš nav daudz tuvāks. Lai laikā tiktu uz darbu, jāceļas pulksten trijos naktī. Taču darbs ir stabils, un par to paldies uzņēmējam Edgaram Silakalnam. Trešdienas rīta agrumā termometrs klajajā vietā pie fermas rādīja mīnus 33. Visi logi bija papildus aizsisti ar plēvēm, durvis nosiltinātas ar veciem maisiem un, kaut arī septiņdesmitajos gados būvētajam kompleksam ir vāja siltumizolācija, govju dzirdināšanas iekārtā aizsala tikai pāris durvīm tuvākās bļodiņas – tās ar karsto ūdeni atkausējām. Lai paceltu fermās temperatūru, izmantojām arī celtniecībā lietotos siltā gaisa pūtējus, ko aukstajās dienās atveda zootehniķe. Ar traktoriem problēmu nebija, tie lopu barošanas un mēslu tīrīšanas starplaikos ziemā stāv fermā, kur temperatūra ir plusos. Tādā aukstumā kustēties un darboties iznāk vairāk, taču var teikt, ka ar visu galā esam tikuši paši, bez palīdzības no malas. Gan pēc savas, gan manas mātes Staņislavas Mackēvičas pieredzes (viņa «Liepās» par slaucēju nostrādāja 33 gadus) mums visvairāk raizes sagādā aukstums kopā ar vēju. Lopkopjiem jābūt gataviem skarbiem dabas apstākļu pārbaudījumiem.
