Dzīvojam 21. gadsimtā, bet aizvien nākas dzirdēt par neēdušiem bērniem un «bezatbildīgiem» vecākiem. Var vainot krīzi un citas ķibeles, kuru dēļ tā iznācis, skaļi klaigāt un saukt vecākus vārdā, bet kā ir ar līdzjūtību un izpalīdzēšanu? Pēdējā laikā vairākkārt esam uzrunājuši ģimenes, par kurām mums pastāstījuši to kaimiņi vai paziņas, jo pašiem vecākiem lūgt palīdzību liedz pašlepnums, kauns un doma, ka, šādi rīkojoties, viņi sevi pazemo. Tā arī sirmmāmuļa, kura audzina piecus mazmazbērnus, palīdzību lūgt kautrējās. Par ģimeni redakcijai pastāstīja kaimiņi un paši arī palīdzēja. Līdzcilvēku sapratne un iejūtīga attieksme citam pret citu pašlaik ir vajadzīga vairāk kā nekad. Trīs bērnu māmiņa stāsta, ka vēl pirms gada viņa ziedojusi naudiņu smagi slimajiem bērniem. Šodien bezpalīdzīgā situācijā nonākusi pati. «Es neprotu un nespēju lūgt palīdzību, man ir kauns, bet daru to bērnu dēļ un esmu ar mieru palīdzību kaut ar darbu atmaksāt,» viņa saka. Arī šīs ģimenes bēdu stāstu laikrakstam izstāstīja paziņa, jo pati palīdzēt nespēja, bet negribēja arī palikt vienaldzīga. Jelgavas novadā kāda māmiņa, cīnīdamās par izdzīvošanu, devusies strādāt stipendiju darbu, pa to laiku savus mazos bērnus atstādama mājās. Tikmēr kaimiņi ziņo bāriņtiesai, ka mazie palikuši vieni. Bet kā būtu, ja «iejūtīgie» kaimiņi, kas paši nestrādā, tā vietā piedāvātu mammai savu palīdzību bērnu pieskatīšanā? Trūkumā nonākušie vecāki, kas cīnās un rūpējas par saviem bērniem, nav pelnījuši nosodījumu, tikai nedaudz vairāk sabiedrības un institūciju sapratnes. Grūtie laiki beigsies, un, ticu, daudzi, kas šodien spiesti ņemt, pēc gadiem ar savu rīcību pierādīs, cik svarīgi ir arī otram dot.
