Kad «Ziņas» ierodas pie Ināras Reinvaldes, iebraucamais ceļš uz Dobumu mājām nemaz nav redzams – sniegputenis jau tā «plakanās» Zemgales āres padarījis pavisam līdzenas. Taču «Reinas zirgu» saimniecei tas raizes nesagādā, jo kamanās iejūgtais Ansis ir gatavs doties pretī ciemiņiem un pajūgā ievest sētā. Viņam blakus draiski rikšo poniju meitene Dora, un pirmo reizi šeit atbraukušajiem pāris simtu metru iebraucamais ceļš līdz pagalmam ir aizvien jaunu pārsteigumu pilns, skatam atklājot gan poniju prieku par sniegu, gan stirnu pulka rāmo «ganīšanos» baltajos ziemāju laukos. Ansis ir Latvijas ardeņa šķirnes jeb braucamais zirgs – masīvs, resnām un gariem matiem noaugušām kājām. Nebaidās kārtīgu lauku darbu, var izvagot kartupeļus, bet tiklab pacietīgi savā mugurā vizina bērnus. Taču viņam nepatīk, ja jātnieks kļūst par daudz prasīgs, tad Ansis kļūst kaprīzs. Viņš ar lielāko prieku nododas lēnām pastaigām, nevis izjādēm un sportošanai. Pieklājīgu vecumu (Ansim ir 15 gadu) sasniegušais zirgs Ināru nekad nav pievīlis pasākumos, tāpēc ļoti patīk tūristiem, izklaidējot tos ne vien savā lauku sētā, bet arī viesojoties kādās svinībās, piemēram, vasarā Elejā. Ansi nenobaidīsi ar krāšņu uguņošanu trokšņiem, taču batutam, kur lēkā bērni, gan blakus negrib strādāt, tad vienmēr tik mierīgais zirgs mugurā sēdošajam jātniekam spēj parādīt arī daļiņu nešpetnās dabas.
Zirgu glābēja«Reinas zirgi» atrodas Lielplatones pagasta pierobežā, braucot no Sidrabes ciemata virzienā uz Svēti. Par I.Reinvaldes mīlestību uz zirgiem «Ziņu» lasītāji pirmoreiz uzzināja pērn decembrī, kad viņa nesavtīgi iesaistījās divu noklīdušu šķirnes rikšotāju glābšanā. Kamēr to saimnieks divas dienas par pazudušajiem nelikās ne zinis, «Reinas zirgu» saimniece jau pirmās dienas vakarā devās uz astoņus kilometrus tālo vietu, kur abi nebēdņi bija piestājuši vēl zaļajos ziemājos, lai kājām vestu uz savu sētu, pabarotu un dotu tiem naktsmājas. Rumaki gan izrādījās diezgan nepieradināti, pārrāva elektrisko ganu un atkal bija prom, bet Ināra nākamajā dienā atkal devās tos glābt, līdz vēlā vakarā uzradās zirgu saimnieks. No bērnu dienāmInāra stāsta, ka pirmoreiz zirga mugurā vecāki viņu uzlika trīs gadu garumā, tāpēc smej, ka ar zirgiem «slimo» jau četrdesmit gadu. Visa bērnība aizritējusi Bauskas pusē, Jaunsaulē, kur vecākiem bija piemājas saimniecība. «Noteikti sirdslietu esmu mantojusi gēnos, jo arī mammai tā bija zirgi,» teic saimniece. Vēlāk jaunībā Ināra pārcēlās uz Jelgavu, apprecējās, piedzima meita, taču pat 14 pilsētā aizvadītajos gados zirgus no sirds dabūt prom neizdevās. Atmodas laikā sapnis par savu zirgu saimniecību uzplauka no jauna, Reinvaldi atrada mājiņu Lielplatones pagastā. «Tikai zirgu dēļ esmu šeit,» saka Ināra. Gadu pēc pārcelšanās uz laukiem 1990. gadā Reinvaldi nopirka pirmo zirgu – Arābu šķirnes ķēvi. Domājot par uzņēmuma dibināšanu, sākumā tam vēlējušies dot nosaukumu «Baltais mustangs» – par godu pirmajai ķēvei Parimai, kam bija sirms apmatojums. Taču vēlāk, atvasinot no uzvārda, radās «Reinas zirgi», lai varētu piedalīties izstādēs, dažādos svētkos, piedāvāt izjādes tūristiem un veikt cita veida uzņēmējdarbību. Drīz vien Parimai pievienojās vaislas ķēve Melita, tad sāka dzimt kumeliņi. «Tā pamazām, pamazām paplašinājāmies, dzima savi, iepirkām citus, tā pa šiem gadiem cauri mūsu sētai izgājuši pāri par simt zirgiem,» stāsta Ināra. Tagad «Reinas zirgos» mīt seši lielie zirgi un četri poniji. Zirgkopībai pievērsusies arī meitaInāra atklāj, ka pēdējos gados vairāk nodevusies poniju audzēšanai, bet lielākā daļa zirgu nonākuši meitas gādībā. Viņai pieder viens sporta ērzelis, divas vaislas ķēves un divas jaunās ķēvītes. Kamēr meita lielāko darba nedēļas daļu pavada Rīgā, kur strādā par konsultanti un pārdevēju zirglietu veikalā «Stallis», par visiem zirgiem un ponijiem rūpējas Ināra, kam tuvāks zirgu tūrisms, nevis šo dzīvnieku audzēšana sacensībām un konkursiem.«Reinas zirgu» saimnieki tūristiem piedāvā garākas izjādes uz Lielplatones muižu un Elejas pusi, bet ir arī tuvāki maršruti – ziemā kamanās gar mežu, kur baltajā ainavā iespējams baudīt stirnu un briežu rosību, vasarā pie saimniecības iekārtots speciāls apmācību laukums, bet var doties arī izjādēs vai garākās pastaigās. Pērn 28. augustā pat noorganizētas sacensības pastāvīgajiem klientiem, kas visu vasaru regulāri ciemojušies Dobumu mājās. Piedalījās septiņas meitenes (no Jelgavas, Elejas un Lielplatones), kas ik pārdienas vai nedēļas nogalēs «Reinas zirgos» trenējušās jāšanā. Aktivitātes nerimst arī ziemā – ja vien cilvēkiem nav auksti, zirgi, apklāti segām, braši dodas pastaigās. Ināra atklāj, ka ziemā zirgu ēdienkartē ir siens un auzas, ponijiem gan vajagot mazliet diētiskāku pārtiku, tāpēc piemaisa klijas, bet liels kārums rikšotājiem šķiet burkāni. Barību zirgi vasarā sev nopelna paši, daudz līdzekļu aiziet papildbarībai, vitamīniem, speciālajai kosmētikai. Arī poniji prasa ļoti lielas rūpes, cilvēkiem esot nepareizs priekšstats, ka tie ir gluži vai rotaļlietas. Viņus nevar visu laiku mocīt un burzīt, ieķerties astē un skriet līdzi, tas var rikšotāju nokaitināt un izprovocēt iekost. To pat pieaugušie nesaprotot, kur nu vēl bērni. katru reizi arī jāstāsta, ka zirgam tāpat kā cilvēkiem nepatīk, ja kāds stāv aiz muguras, sevišķi maltītes laikā. Runājot par attīstību, «Reinas zirgu» saimniece atklāj, ka nolēmusi vairāk pievērsties poniju audzēšanai. Jau tagad esot daudz klientu, pērn apkalpots vairāk nekā tūkstotis. Pieprasījums krīzes laikā tieši augot – birojos nogurdinātie pilsētnieki vairs nebrauc baudīt ārzemju izpriecas, bet dodas izkustēties uz laukiem. Poniji turklāt ļoti patīk bērniem, tāpēc Dobumu mājās aizvien biežāk viesojas ģimenes.
