Tas bijis pērnajā septembrī, kad Vircavas zemnieks Āris Pušgalvis lūdzis gaļas kombināta direktoram atbalstu simts barojamu sivēnu nopirkšanai.
Tas bijis pērnajā septembrī, kad Vircavas zemnieks Āris Pušgalvis lūdzis gaļas kombināta direktoram atbalstu simts barojamu sivēnu nopirkšanai. Saruna bijusi lietišķa: Antons Kolnejs solījis palīdzēt tikai gaļas cūku ražošanā. Par ekspertu paņēmis līdzi «Sesavas» priekšnieku Jāni Taboru, Kolnejs braucis uz «Lejas-Pāvulēniem».
– Šis vīrs ir nopietni ņemams! – secinājis Tabors. – Kūts viņam tāda, kā Dānijas fermeriem. Tas saprot, ko dara.
Darīšana pēc tam bijusi īsa – simts sivēnu vietā gaļas kombināts Ulbrokā nopircis zemniekam desmit dažādu gaļas šķirņu krustojumu grūsnas sivēnmātes, darījuma līgumā paredzot norēķinu, kad realizējami būs pirmie barokļi.
Tagad sausu salmu pilnos aizgaldos vaislinieces nēsā jau otro metienu. Bet lielajā kūtī labi paēduši, apaļiem dibeniem, rukšķ pēc mēneša, pusotra realizējami barokļi. Saimniece Dace Pušgalve gan mazliet kreņķīga, jo cauri sivēna ādai saskatīt speķa kārtas biezumu nespēj.
Pagaidām jāpaļaujas vien uz šķirni un barību. Tā tagad maisos savesta no Tukuma rajona «Straumes». Izdevīgi, jo rudenī kombinātam zemnieki atdevuši savus miežus.
Interesanti, ka Pušgalvji nav tikai ražotāji vien. Viņi labu prātu metušies eksperimentos, lai redzētu «kas tur sanāk».
Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra cūkkopības speciāliste Anita Leitāne atceras, ka tieši šī saimniecība bijusi pirmā, kur aizsākti demonstrējumi cūku nobarošanā.
Tolaik jaunums bijis dažādu firmu sausā cūku barība ar piedevām, un Pušgalvji demonstrējuši tās izdevīgumu, viena aizgalda barokļiem dodami tradicionālo cūkēdienu, bet otra silē bērdami tikai jaunumu. Rezultāts bijis tik pārliecinošs, ka kopš tiem laikiem Dace vairs nevienu dienu kūtī nav staigājusi ar barības spaini.
Aizgaldos ir automātiskās barotavas, kur rukši pēc patikšanas ēd granulēto barību, bet līdzās no dzirdnes uzdzer ūdeni.
Tādu «ainu» redzēdami, sarosījušies Pušgalvju kaimiņi. Jānis Burkāns gadā vairāk par trīsdesmit cūkām kombinātam vedis neesot. Taču, ja tā lieta tik cerīga, ja patiesi izdodas nobarot cūkas, kam speķa kārta nav biezāka par centimetru, un tās labprāt pieņem kombinātā, viņš arī varētu ražošanu paplašināt. Un gaļas kombināta direktors Antons Kolnejs sit viņam uz pleca:
– Nu padomājiet – mūsu zemnieki risina lietas, kas būtu zinātnieku un Zemkopības ministrijas ziņā!
Lai cik rūgta, bet tā ir patiesība. Nav valstī vietas, kur zemniekam aiziet un pavaicāt, kuru no šķirnēm vai krustojumiem savai kūtij, barošanas iespējām un peļņai izvēlēties. Nav, kur uzzināt, kāda barība viņa cūkai būtu vislabākā, lai, to realizējot, iegūtu lielāko iespējamo pelņu.
Citās valstīs šādiem nolūkiem ir dzīvnieku kontrolnobarošanas stacijas, tiek subsidēti pētījumi un popularizēta pieredze. Kas pateiks, cik mums līdz tādai attieksmei lauksaimniecības produkcijas ražošanas attīstībā?
