Katru gadu 5. februārī pie kultūras nama «Rota» tiek rīkots piemiņas pasākums, lai pieminētu šajā datumā 1945. gadā no dzimtenes izsūtītos Latvijas pilsoņus. Izsūtīts tika arī mans vectēvs Zāmels Stillers no Vecauces pagasta Strautmalām. Diemžēl viņš nomira, kad man bija tikai četri gadi. Savulaik 1945. gada 5. februāri aktualizēja atmodas laika politiķis un veterinārmediķis, diemžēl nelaiķis Gunārs Preinbergs. Arī viņa tēvs tika izsūtīts 1945. gada februārī, gāja bojā soda nometnē. Pamatojoties uz aculiecinieku liecībām, G.Preinbergs secināja, ka iespējamais tolaik izsūtīto skaits varētu sasniegt apmēram piecus tūkstošus. Ir vēl vairāku mūsu novadnieku liecības, ka no Cukurfabrikas stacijas tajās dienās aizgāja vairāki ešeloni ar arestētajiem. Tomēr dokumentālu liecību nav. Esmu ticies ar Latvijas Valsts arhīva darbinieci Ivetu Šķiņķi, kura piedalījās 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izvestajiem veltīto izdevumu sagatavošanā. Arhīva pētniece teica, ka viņiem nekas tuvāk nav zināms. G.Preinbergs minējis, ka, «pēc dažām ziņām, no 1944. līdz 1946. gadam Latvija zaudēja 115 tūkstošu cilvēku, no tiem 90 tūkstošus latviešu». Latvijas Valsts arhīva pētnieks Jānis Riekstiņš min, ka no 1944. līdz 1953. gadam par politiskā terora upuriem kļuva aptuveni 120 tūkstoši, no kuriem 70 tūkstoši arestēti un notiesāti, ieslogot gulaga nometnēs. Ja tuvāk izpētītu represijas pēc otrās padomju okupācijas, varētu precīzāk apzināt represēto skaitu. G.Preinbergs iepazinies ar sava tēva lietu un atradis, kas un par ko tēvu apsūdzēja un notiesāja uz astoņiem gadiem. Minēts, ka viņš bijis skauts, 1933. gadā piedalījies aizsargu sapulcēs un nosodoši izteicies pret kādu Nikolaju Pavlovu, kurš lielījies ar līdzdalību 1940./1941. gada represijās. Arī mana vectēva apsūdzība (viņš tika izsūtīts uz četriem gadiem) balstījās uz kāda kaimiņa liecību. Pretizlūkošanas nodaļas «Smerš» rīkojumā teikts, ka «Stillers Zāmels Jāņa dēls ir no kulakiem, pieder 40 hektāru zemes, 16 govis, 4 zirgi, vācu okupācijas laikā izmantojis 3 cilvēkus no Sarkanās Armijas karagūstekņiem, bija cieši saistīts ar lauka žandarmēriju, kura bija izvietota viņa dzīvoklī, pašam bija ierocis «Mauzers», palīdzēja policijai, pret padomju varu, Sarkano Armiju pretpadomju noskaņojums». Apsūdzība lielā mērā bija pretrunā ar patiesajiem faktiem. Vera Stillere, Zāmela Stillera meita brīnījās, ka vācu okupācijas laikā viņu mājās būtu atradusies vācu žandarmērija. Protams, ka apsūdzība bija interpretēta padomju ideoloģijas garā.Kad vectēvs atgriezās, no saimniecības mantas gandrīz nekas nebija palicis pāri. Kā liecina Jelgavas Zonālā arhīva izziņa, mans tēvs bija spiests Vecauces pagastā nodibinātajam kolhozam atdot četras saimniecības ēkas, ziemāju sējumus, lopus, lauksaimniecības inventāru, labību, lopbarību, kartupeļus. Vectēva laime bija tā, ka viņš varēja dzīvot savā mājā līdz aiziešanai mūžībā 1972. gadā. Kamēr nav vēsturnieku pētījuma par 1945. gada februāra izsūtīšanu no Jelgavas, gribētos, lai tie, kas to piedzīvojuši, dalītos atmiņās par to, kā izpaudās viņu ciešanu ceļš. Aigars Stillers, vēsturnieks
