Rīt Jelgavā pie ēkām jāizkar valsts karogs ar sēru lenti. Pulksten 14 pie pieminekļa blakus pamestajam cietumam notiks politiski represēto apvienības «Staburadze» rosināts mītiņš, kurā pieminēs komunistisko represiju upurus. Šajā pašā vietā 1937. gadā notika Jelgavas vēsturē lielākais pasākums – tautsaimniecības izstāde (tās dalībnieku un apmeklētāju skaits esot divkārt pārsniedzis pilsētas iedzīvotāju skaitu). Turpat 1941. – 1944. gadā jeb vācu laikā bija izvietota padomju gūstekņu nometne, kurā, pēc dažām padomju laika ziņām, no bada mira 18 tūkstoši cilvēku. Pēc 1944. gada rudens, kad viens okupants bija nomainījis otru, tur tika ieslodzīti padomju impērijas varas iedomātie ienaidnieki un vēlāk arī vācu armijā karojuši gūstekņi, tostarp latviešu leģionāri. Cik bija šo cilvēku, kurp un kā tos aizveda? Ir liecības, bet dokumentu trūkst. Pēc kara laika loģikas varētu pieņemt, ka padomju okupanti no savas piefrontes joslas izsūtīja cilvēkus, kas varētu izrādīt pretošanos. Jelgava taču atradās pavisam netālu no Kurzemes cietokšņa. Zaļeniekos skolēni, rakstot domrakstu, varējuši dzirdēt, kā Blīdenē šauj artilērija. Taču kādi bija 1945. gada februāra represiju patiesie apmēri? Vai tiešām, kā izsecināja atmodas laika darbinieks Gunārs Peinbergs, vairāki ešeloni un vairāki tūkstoši? Pilsēta tolaik gulēja drupās. Tomēr jau decembrī sāka atjaunoties skolas, civilās iestādes, un jābūt dokumentiem, kas kaut netieši liecina par to, kas notika Pārlielupē. Pilsētas un novada vēsturiskās patiesības izzināšanā izdarīts ne mazums. Var pieminēt vēsturnieka Andra Tomašūna un pētnieces Janīnas Šubertes grāmatas, nupat izdoto Jāņa Stradiņa enciklopēdisko pētījumu «Zinātne un augstskolu sākotne Latvijā». Tomēr palikuši sabiedriski nozīmīgi «baltie plankumi», kas gaida pētniekus un arī līdzekļus šo pētījumu veikšanai.
