Es tomēr priecājos, ka varu piedzīvot izteiktu gadalaiku mainību. Atšķirībā no zemēm, kur valda patīkama un silta, dažreiz arī slapja un vējaina, bet tomēr vienveidība, kas iedzen pieradumā, mūsu pusē ļaudis tiek nemitīgi mobilizēti rīcībai. Tas noder – kaut arī kā tikai sāpes, kuru uzdevums signalizē par ķibelēm organisma sistēmās.Ziema māca izturēt un ilgoties pēc pavasara. Nožēlot, ka vasarā piekopts sienāzīša dzīvesveids, trallinot un lallinot, ka potenciālais aukstums uz mani neattiecas. Patlaban taču ir silti, un par citu es nedomāšu – zeķes neadīšu un ragaviņas netaisīšu! Bet būtu noderējis. Kur nu vairs…Pamatīgi uzrunā sniegs. Tā baltums un mirdzums, ko citur dabā sastapt ir ārkārtīgi grūti, bet te tas ir, jaucot galvu un liekot meklēt dvēselē. Pēkšņi sagribas kā Māras Zālītes Dzejniekam «Kaupēnā» «asinis vemt un izvemt to čūsku, kas manī», lai atgrieztu to naivo tīrību, kas ļauj jērus ganīt un «baznīcas tornī kāpt zvanīt, un pierunāt Dievu, lai ņem par eņģeli mani». Nemaz jau nav jāpierunā. Vien jāatrod tā Aka un Dzīvības avots…Aukstums. Tas tomēr stindzina, tāpēc man sastingst valoda atzīt, ka daba ziemā ir skaista, par spīti trauslajam sarmas brīnumam, leduspuķēm logā un ēnu spēlēm saules apspīdētajā baltumā, kas mierina, bet neiedzīvina. Enerģijas rādītājs, šķiet, sasniedzis tā zemāko punktu, ka arī tiem, kas kust, to gribas darīt mazāk. Nedomāt un neradīt, vien ievīstīties siltā seģenē un skaitīt dienas līdz pirmajiem krokusiem un māllēpēm, un zināt, ka tās būs. Šī cerība glābj gan tiešā, gan vispārīgā nozīmē, jo dzīvošana neziņā, vai pienāks pavasaris, notiks atveseļošanās un beigsies sasodītā krīze, ir iznīcinoša.Vai esi pamanījis, ka dienas stiepjas garākas? Pulkstenis tikšķ, un salātzaļais puķu – smaržu vīrs nāk ar astronomisku precizitāti, lai atkal mobilizētu rīcībai un mācībai ļauties spēka pieplūdumam tīrīt sētu un domas jaunam sākumam. Tad būs vasara ar zaļās dzīvības triumfu, ko sagūstīt un pēc iespējas nelaist vaļā, šķendējoties par katru vēsāku dienu. Skumjais rudens, kurš mācīs zaudēt pašu skaistāko un krāsaināko, kas vienā mirklī pārvēršas dubļos. Un atkal ziema. Vai mēs neesam bagāti ar tādiem skolotājiem, kuri neliek nemitīgi sēdēt tikai vienā klasē!
