Meklējot atbildi uz šo jautājumu pēc būtības, katrs domājošs cilvēks pateiks, ka pašai piederībai nav nekādas nozīmes tad, ja cilvēks baznīcu neapmeklē. Tas, ka kopābūšana – kopīgas lūgšanas, aizlūgšanas, mācītāja padomi un Rakstu skaidrojumi, Svētais Vakarēdiens, kuru piekopt lika pats Jēzus, – stiprina ticību Viņam un sniedz lielu garīgu spēku, nav noliedzams, tādēļ mācītāji pamatoti ik pa laikam savām draudzēm atgādina apustuļa Pāvila vārdus: «Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.» (Ebr. 10:24,25) Taču gribētos parunāt par situāciju, kad ticīgais kaut kādu iemeslu dēļ nolemj nomainīt draudzi; ticības brāļi to parasti pārdzīvo kā nodevību un gandrīz kā viņa nāvi.Baznīca ir vide, kur augtKonservatīvā draudzē izslimojot dabīgo fāzi, ka mana ticība ir nemaldīga un nekļūdīga, radušies daudzi negaidīti secinājumi. Tiklīdz sākam meklēt zvēra zīmi citos, mēs agri vai vēlu nonākam pie secinājuma, ka atkritušās baznīcas ir visas citas, tikai ne mūsējā. Cik gan veselīgas var būt šādas nodarbes, it sevišķi atceroties tekstu no Vēstules filipiešiem: «Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts – vai ar izlikšanos vai patiesībā – es priecāšos.» Veselīgāk tomēr atturēties no «lielās politikas» un neielaist zvēru sevī. Tas, vai ar «vienu miesu» (piemēram, 1. Kor.12), par kuru rakstīts Svētajos Rakstos, domāta kāda konkrēta baznīca, kas cauri gadsimtiem iznesusi pareizo ticību, vai arī tā ir kristiešu neredzamā draudze, kuras locekļi vēl «maldās» «citās kūtīs» (Jāņa ev.10), ir vairāk teorētisks jautājums. Galu galā mūsu, kristiešu, saņemtais uzdevums no Jēzus ir gaužām vienkāršs – darīt zināmu labo vēsti par glābšanu Jēzū visai pasaulei (Mat. 28:19,20). Tā kā baznīca dziļākajā būtībā ir tikai vide, kur sadraudzībā pilnveidot savu garīgo stāju, personīgo izaugsmi diemžēl negarantē mācības skaidrība jeb tās tuvība vienkāršajam Kristus evaņģēlijam. Ja kaut kādu traucēkļu dēļ baznīca nepilda savas funkcijas (nevaram atrast īstus draugus, kas mūs saprot vai kas nonākuši līdzīgā atziņas līmenī), jāizsver, vai lietderīgāk nav pameklēt kādu citu «kūti». Jo, ja nav sadraudzības, kas ir draudzes galvenā funkcija, Dievu vēl labāk katrā laikā var pielūgt mājās, vienatnē, kur neviens nespēj traucēt mūsu sarunu ar Dievu, vēl jo vairāk mūsdienās, kad garīgam saturam un pat dievkalpojumu tiešraidēm varam dzīvot līdzi masu saziņas līdzekļos. Mācība IR svarīgaProtams, baznīcas mācībai teorētiski ir liela nozīme, diemžēl esmu sastapies ar parādību, ka liela daļa draudzes locekļu parasti izprot labi ja pusi no tās mācības, kuru kristībās apņēmušies ievērot. Būtu labi, ja mēs savā dzīvē būtu tikpat principiāli, cik greizsirdīgi aizstāvam savas baznīcas doktrīnas. Daudz labāk būtu tad, ja mēs bez kompromisiem izpildītu kaut vai tikai to, ko paši tiešām esam sapratuši no Bībeles kā vienīgā drošā ticības avota; daudz svarīgāka ir ikviena personīgā atbildības sajūta Dieva priekšā. «Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!» (Rom. 14:5) No tā netieši var secināt, ka dievkalpojumu galvenais uzdevums ir nevis ieborēt smadzenēs vienu un otru mācību, bet gan kopīga slavēt Dievu – uzņemt ticības degvielu visai nedēļai. Draudzi apmeklēt regulāri ir svētīgs ieradums, kas ātri atmaksājas, jo tā ir mana ģimene ar visām no tā izrietošajām priekšrocībām. Pārprotamā brīvība Kristū Lai arī jāšaubās, vai Dievam vispār ir svarīgi, cik labi mēs pārzinām teoloģiju, baznīcās bieži nodarbojas ar pārspīlētu dogmatismu vai pat Pareizās mācības kultu. Tiklīdz teoloģija baznīcā kļūst svarīgāka par cilvēku, sākas šķirošana, kurš pieder vai nepieder pie mistiskās Patiesības. Palasīsim arī Vēstuli galatiešiem, kas izskaidro kristieša kā jauna radījuma, nevis peramā zēna statusu un ka «bauslība līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti» (3:24). Neaizmirsīsim, ka konfesijas ir ļoti līdzīgas, un svarīgi saprast, ka jebkādas atšķirības attiecībā uz to, kā šai ticībai vislabāk būtu jāizpaužas praksē, pēc būtības ir mazsvarīgas, jo cilvēks ar saviem darbiem nekādi nevar nopelnīt Dieva mīlestību, kas Kristus upurī tāpat jau bagātīgā mērā izlējās pār cilvēci. Palasīsim Jaunajā Derībā arī par mūsu brīvību Kristū, kurā viss gan ir atļauts, bet ne viss der. Šī brīvība, kuru mums piešķīris mūsu Labākais Draugs, mūs atbrīvo no mazdūšības un bailēm, līdz ar to neapdzēš kristīgo prieku, lai labajā ticības cīņā nebūtu jāiet saviebtu seju un pret savu gribu. Miesu iespējams savaldīt vienīgi Garā. Palasīsim arī Vēstuli kolosiešiem, «lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum.» (2:16) Tas nenozīmē, ka baušļus kāds būtu atcēlis, bet šiem normālas dzīves principiem jeb cēloņu un seku likumsakarībām vairs nav apsūdzošas varas pār mums. Šo brīvību ir viegli sajaukt ar visatļautību.Personīgas attiecības ar Dievu Par laimi, mūsu vārdu ieraksti draudzes grāmatās un Debesu grāmatās nav viens un tas pats; baznīca nav ceļš pie Dieva, bet tikai parāda ceļu. Kristietības jēga ir katra paša attiecības ar Dievu. No tā cēlies teiciens, ka Dievam nav mazbērnu, bet tikai dēli un meitas. Ceļā nedrīkst nostāties neviens starpnieks. Tā kā vissvarīgākais bauslis – mīlēt Dievu un savu tuvāko – nozīmē attiecības, arī visi pārējie baušļi ieraugāmi attiecību kontekstā. Viss pārējais, manuprāt, ir tikai ēnas, simboli un pravietojumi par Jēzus kā mūsu Glābēja misiju. Svarīgāk par formālu piederību draudzei ir dievnamu apmeklēt, bet, protams, vēl svarīgāk ir piederēt Dievam.
