Pirmdien Ammānā notika ar vēzi mirušā Jordānijas karaļa Sadama Huseina bēru ceremonija, kurā piedalījās vairāk nekā 50 pasaules valstu un valdību vadītāju.
Pirmdien Ammānā notika ar vēzi mirušā Jordānijas karaļa Sadama Huseina bēru
ceremonija, kurā piedalījās vairāk nekā 50 pasaules valstu un valdību vadītāju. Piecu miljonu iedzīvotāju valsts vadītājam, kurš 46 gadus spēlējis nozīmīgu lomu Tuvo Austrumu politikā, pēdējo godu atdeva pasaules politiskā elite.
Karaļa Huseina nopelnus Tuvo Austrumu miera procesā grūti pārvērtēt: viņā daudzi saskatīja šā reģiona stabilitātes un drošības garantu. Savā valdīšanas laikā Huseins piedzīvojis 30 atentātu, kurus organizējuši gan panarābiskie nacionālisti, gan palestīniešu revolucionāri, gan arī islama fundamentālisti. Radikāļu nīsts, Huseins, pateicoties izcilām diplomāta un stratēģa spējām, izlīdzināja daudzus konfliktus starp Izraēlu un arābiem.
Mirušais karalis aiz sevis ir atstājis politisko vakuumu, kuru viņa sekotājs – 37 gadus vecais Abdallāhs – varēs piepildīt tikai pakāpeniski. Situācija, kādā jaunais karalis kāpj tronī, ir līdzīga tai 1952. gadā, kad par karali tika pasludināts viņa tēvs. Toreiz Jordānija bija jauna un nenostiprinājusies valsts, tagad daudz stabilāka, taču tikpat apdraudēta. Abdallāha kāpšana tronī varētu destabilizēt stāvokli šajā valstī, un tas savukārt būtiski ietekmētu situāciju reģionā. Pasaules vareno ierašanās mazajā valstī nozīmē ne tikai cieņas apliecinājumu aizgājušajam karalim, bet arī pasaules cerības, kas saistītas ar viņa sekotāju.
Līdz šim maz pazīstamais Huseina otrās sievas – britu virsnieka meitas Tonijas Gārdeneres, kura pēc apprecēšanās kļuva par princesi Monu – dēls Abdallāhs veidojis savu tēlu, neatlaidīgi kāpdams pa militārista karjeras kāpnēm. Tāpat kā viņa tēvs, Abdallāhs augstāko militāro izglītību ieguvis prestižajā Sandhērstas akadēmijā Anglijā, pēc tam dienējis britu armijā un studējis starptautiskās attiecības Oksfordā un Džordžtaunas universitātē Vašingtonā. Līdz pat nesenam laikam ģenerālmajors Abdallāhs bija speciālo vienību komandieris, kas rūpējās par iekšējo drošību un pārraudzīja Jordānijas – Irākas robežu.
Rietumu komentētāji visi kā viens atzīmē jaunā karaļa rietumniecisko orientāciju, piebilzdami, ka Abdallāha arābu valodai ir angļu akcents. Tiešām, Huseina pēctecis brīvāk runā ar saviem kareivjiem (kas neprasa dziļas klasiskās arābu valodas zināšanas), nekā skandē vārsmas no Korāna. Taču tie, kuri domā, ka notikumi Jordānijā risināsies pēc vienkāršotās formulas – «Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!» –, mazliet aizsteidzas notikumiem priekšā.
Huseina lēmums nodot karaļa zizli savam vecākajam dēlam bija visai negaidīts gan pašā Jordānijā, gan plašāk pasaulē. Vairāk nekā trīsdesmit gadu šai misijai tika gatavots karaļa brālis kroņprincis Hassans, kuram galmā un Jordānijā ir liels atbalstītāju skaits un kurš, atšķirībā no Abdallāha Tuvo Austrumu politikā nav ienācis tikai nesen. Jaunais karalis ar savu pirmo dekrētu par troņmantinieku iecēlis savu pusbrāli Hamzu, tā izpildot mirušā karaļa gribu un reizē arī samazinot bijušā kroņprinča atbalstītāju izredzes iekļūt karaliskajā svītā.
Abdallāhs ir precējies ar palestīnieti Ranju Jasinu, no kuras viņam ir dēls Huseins un meita Imana, un šīs laulības ir izdevīgas politiskā plānā. Viņas vecāki no dzimtenes tika padzīti 1967. gadā, kad Izraēlas – arābu karā izraēlieši okupēja Jordānas rietumkrastu. Savukārt 1991. gadā Līča kara laikā Ranjas vecāki bija spiesti bēgt no jaunizvēlētās dzimtenes Kuveitas. Laulības ar palestīnieti varētu atvieglot jaunajam karalim no tēva mantotā uzdevuma izpildi: normalizēt attiecības starp Jordānas austrumu krasta iedzīvotājiem un no Palestīnas nākošajiem jordāniešiem. Kā vieni, tā otri piedēvē jaunajam karalim harizmātisku starojumu…
Šodien Jordānija – kā to atzīmē arī Izraēlas laikraksts «Maariv» – ir sadalījusies ne tikai starp Hassana un Abdallāha piekritējiem, bet arī starp palestīniešiem un hašemītiem. Valstī ar palestīniešu vairākumu tikai karaļa Huseina tālredzība un lielā pieredze spēja nodrošināt hašemītu režīma stabilitāti.
Ar nogaidošu piesardzību uz jauno karali raugās arī ultrareliģiozās aprindas, kas ne pārāk skaļi, tomēr izsaka nožēlu, ka monarha māte nav pārgājusi islama ticībā. Pamats kurnēt ir Huseina pēdējai, ceturtajai, sievai amerikānietei Lisai Halebijai, kas pēc aprecēšanās kļuva par karalieni Nūru, bet pēdējā laikā pamazām tikusi atstumta oficiālajos ritos.
Itāļu laikraksts «Corriere della Sera» Tuvos Austrumus bez karaļa Huseina saista ar daudz lielāku nestabilitāti nekā līdz šim: «Ir vairāk nekā iespējams, ka tuvākajā laikā šajā reģionā miera process var apstāties.»
Līdzīgi kā Jordānijā arī citās Tuvo Austrumu valstīs tuvākajos gados kļūs aktuāla varas pēctecības problēma. Franču avīze «Journal du Dimanche», apcerot, cik stipri stāvoklis Tuvajos Austrumos atkarīgs no personību slimībām, raksta: «Karalis mirst, karaļvalsts raud, bet pārējā pasaule raizējas par nākotni, kas Tuvajos Austrumos ir attālinātu līniju apvārsnī, kur ļoti neskaidri vīd miera brīnums. Ir vajadzīga tāda notikumu brutalitāte kā šī, lai apjaustu, ka vēsturi veido atsevišķi cilvēki, kuriem ir pa spēkam izmainīt tās tecējumu. Jautājums par mantiniekiem tiek uzdots arī citu personību sakarā, kuru vārdi tiek rakstīti saistībā ar kara vai miera procesiem: kas nāks aiz ēģiptieša Mubaraka; kas sekos sīrietim Hafisam al Assadam; kas nāks aiz palestīnieša Arafata un kas pēc – saūda arābieša Fahda? Pēdējie trīs ir nopietni slimi…»
Jordānijas jaunajam karalim nāksies risināt ne tikai Tuvo Austrumu politiskās problēmas. Jau 1997. gadā Jordānijas ekonomiku satricināja nopietna krīze. Pēc Pasaules Bankas datiem,1998. gadā iekšzemes kopprodukts valstī pieaudzis par 0,6%, tajā pašā laikā iedzīvotāju skaits – par 4%, no kuriem 1,3% ir ieceļotāji. Valsts budžeta deficīts 1998. gadā sasniedza 9,6 % no IKP (plānoto 3,2% vietā).
1999. gada valsts budžetā deficīts ir vairāk nekā pusmiljardu dolāru liels (7% no iekšzemes kopprodukta). Šobrīd valsts atrodas vissmagākās ekonomiskās krīzes priekšā kopš 1988. gada, kad Jordāniju «glāba» Starptautiskais Valūtas fonds.
Pasaules Banka un ASV «investē» Jordānijā simtiem miljonu dolāru ekonomisko reformu atbalstīšanai, taču līdz šim tās nav devušas gaidītos rezultātus. Tirgus liberalizācijai valstī ir nopietna opozīcija, kas valsts uzņēmumu privatizācijā, infrastruktūras modernizācijā un privātu investīciju piesaistē saskata nopietnas briesmas Jordānijas suverenitātei; liberalizācija ļauj Izraēlai iespiesties un kontrolēt ne tikai Jordānijas, bet arī visa reģiona ekonomiku.
Personība, kas spētu vienot tik ļoti sašķeltos arābus, ir tikpat vēlama citām pasaules valstīm cik… bīstama. Karalis Abdallāhs, kura uzkāpšanu tronī viņa priekšgājējs visticamāk tomēr bija izplānojis kā vienu no labākajām savām diplomātiskajām «operācijām», ir viens no nedaudzajiem Tuvajos Austrumos, kas uz šādu statusu var pretendēt.
