Ja ir jumts virs galvas, malka sazāģēta, rudenī kartupeļi norakti, tad Latvijā ir zelta dzīve. Nevar salīdzināt ar Karību jūras rajonu, no kura nupat kā atgriezos mājās. Taču politiskajā ziņā pie mums ir liels bardaks. 11. decembrī Kurasao salā, pieņemot maiņu uz tankkuģa «Iver progess», 29 gados kļuvu par jaunāko kuģa kapteini holandiešu kompānijā «Vroon», kurā sāku strādāt drīz pēc Latvijas Jūras akadēmijas pabeigšanas 2005. gadā. Šai kompānijai pieder vairāk nekā simts kuģu, kas darbojas gan ar naftas, gan sauskravu pārvadājumiem, gan vēja spēkstaciju būvēšanu jūrā. Taču kantoris nav lielāks par Valgundes pagastmāju – birokrātija samazināta līdz pēdējam, pats īpašnieks arī strādā. «Latvijas kuģniecībā» noskaņa ir cita, speciālists speciālista galā, vairāk skatās, lai pārdalītu nopelnīto, nevis, lai bizness ietu. Tāpēc arī nestrādāju zem Latvijas karoga. Manā karjerā gan sava nozīme bijusi latvietim kapteinim Imantam Balodim (1924 – 2000). Viņš piecdesmit gadu pirms manis mācījās Kalnciema skolā, Otrā pasaules kara laikā emigrēja uz Kanādu, 27 gadus tur nogāja par kapteini, pēc nostāstiem bijis ellīgs vīrs. Balodis bija «pagrūdis uz augšu» savu jauno stūrmani kanādieti Kirku Teiloru, kurš savukārt bija mans kapteinis un sarakstīja kaudzi rekomendāciju, lai es agri no stūrmaņa tiktu vecākā stūrmaņa amatā. Un tad jau līdz kapteinim palika viens solis. Patlaban spiežu sevi rakstīt maģistra darbu, ko pēc piecu gadu studijām beidzot jūnijā vajadzētu aizstāvēt. Tēma ir par vides aizsardzību jūras pārvadājumos. Kaut varbūt vajadzēja rakstīt par to, kā pārvarēt miegu, strādājot uz kuģa. Stūrmaņa un kapteiņa darba režīms – divarpus mēneši jūrā, divarpus krastā – mani apmierina. Būdams mājās, piedalos deju kolektīvā «Valgundietis». Pukojos par jauno novadu kārtību. Pagastos lietas risinājās skaidrāk un vienkāršāk, runā, ka tagad pat kapos lapas grābšot centralizēti. Bet, kas attiecas uz sadzīvi, – nekur nav tik labi kā mājās.
