Gāju pa ielu – Lielo, un pašā centrā pie maizes veikala, kur autobusu pietura un bariem vien cilvēki stāv, paslīdēju.
Gāju pa ielu – Lielo, un pašā centrā pie maizes veikala, kur autobusu pietura un bariem vien cilvēki stāv, paslīdēju. Blaukš!, un biju gar zemi. No somas izripoja āboli, cepumu paciņa un maciņš. Neesmu nekāda jaunā, un mudīga piecelšanās nebija manos spēkos. Lēnām griezos uz sāniem un ķerstīju izbirušās mantas, taču neviens no vismaz desmit autobusu gaidītājiem nedeva roku, lai man palīdzētu. Dažs skatījās un pat smējās. Pienāca garāmgājējs – jauns cilvēks ar portfeli rokās. Viņš palīdzēja gan piecelties, gan izbirušās mantas salasīt. Un pēc tam vēl netīrajā sniegā novārtīto mēteli nopurināt. Tā kā tas vairs nebija interesanti, stāvētāji pagriezās atkal uz ielas braucamās daļas pusi.
Cilvēkam jau tā ir neērti, ka nav noturējies kājās, varbūt arī no pirkuma kaut kas ir pagalam, sāp sasistā vieta, bet vēl vairāk sāp līdzjūtības trūkums.
A.B.
