Laikā, kad vai katra diena nes kādas pārmaiņas, šķiet, vienīgais stabilais atskaites punkts palicis vilcienu saraksts. Nereti gan arī tas pamainās, cenzdamies pielāgoties gadalaiku diktētām vai ekonomiskām svārstībām (vairāku iekšzemes reisu un nu jau arī Liepājas un Ventspils maršrutu mazināšana vai atcelšana apliecina, ka svārsts joprojām atrodas lejupejošā stadijā), taču, kad kārtējais nolēmums apstiprināts, atkal vari būt drošs, ka Jelgavas – Rīgas virziena dzeltenzilo vagonu sastāvs stacijā gaidīs noteiktajā laikā.Paša brauciena «saturā» gan tādu vienmuļību nesastapt – nekad nevari zināt, vai vagonā būs sēdekļi ar atzveltni, kas mudina vēl pasnaust, vai tādi, kas liek jau agrā rīta stundā turēt galvu braši augšā un būt gatavam nākamajiem notikumiem. Var atklāties, ka esi apsēdies tajā vagona pusē, kur apsilde tobrīd nedarbojas, bet tikpat labi vienīgā brīvā vieta var izrādīties virs īstas maizes krāsns. «Vagons restaurēts par ES projekta līdzekļiem,» vēstī uzraksts pie gala sienas. Taču, cik neesam pārliecinājušies, ka arī no labklājīgās Eiropas nākušas pieredzes iespējams pielāgot vietējiem apstākļiem – šāda apskaidrība nāk, kad karsēšanu nomainījusi vēsa gaisa plūsma. Ārpus «vagonu tematikas» aktuālākais šādas atziņas piemērs varētu būt grozījumi Partiju finansēšanas likumā. Pēc vairāku gadu diskusijām beidzot deklarēts, ka arī Latvijā partijas atbilstoši vēlēšanās gūtajam pārstāvniecības procentam varētu finansēt no budžeta, taču vienlaikus ne vārda par likuma noteiktiem privāto naudas plūsmu ierobežojumiem, kas faktiski ir šīs budžeta finansēšanas idejas un naudas devēju ietekmes mazināšanas pamatā. Vai ne tā pati «pašmāju improvizācija», tikai jau citā izpildījuma un seku līmenī?
