«Pagaidām jātiek galā ar šai medību sezonai iedalīto vilku limitu, tad skatīsimies, cik vēl piešķirt,» saka Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietnieks Jānis Ozoliņš.Līdz februāra sākumam Latvijā nomedīti 144 vilki. Vidzemē un Kurzemē to skaits esot samērā līdzīgs. Šajā laikā vairs neesot jēgas rīkot vilku medības ar dzinējiem, jo pelēču ģimenes jau ir sadalījušās, pieaugušajiem sācies «kāzu laiks». «Vislabāk ierīkot piebarošanas vietas jaunajai vilku paaudzei, kas ir pati izsalkušākā, un tad tos medīt uz gaidi,» iesaka speciālists. Tam noderēšot medījuma vai kādas kautuves atlikumi. Dunicnieks Jānis Graudužis raizējas, ka, barojot pārnadžus, saviem medību iecirkņiem mednieki piesaistot arī vilkus. «Pat vasarā, kad ejam uz meža cūku postījumu vietām, redzam, ka līdztekus cūku pēdām ir arī vilku pēdas. Sevišķi jau tur, kur uzturas cūku mātes ar sivēniem. Gar Dunikas tīreļa malu vispār iet «vilku ceļš» no Rucavas uz Kalētiem,» viņš stāsta.Iepriekšējā sezonā dunicnieki nomedījuši piecus vilkus, bet šajā tie neesot trāpījušies pa šāvienam. Arī visus savam kolektīvam atļautos dzīvniekus neesot izdevies nomedīt. «Aļņus nemaz neredzējām, brieži arī pašvaki, stirnu mazāk nekā iepriekš,» pasūrojas J. Graudužis un spriež, ka tie aizgājuši citur gan vilku dēļ, gan arī tāpēc, ka lielie mežu masīvi tiek pārāk strauji izcirsti.
