Ciceronam pieder kāds būtisks izteikums, proti, nezināt to, kas notika pirms tavas dzimšanas, nozīmē nekad nekļūt pieaugušam.
Ciceronam pieder kāds būtisks izteikums, proti, nezināt to, kas notika pirms tavas dzimšanas, nozīmē nekad nekļūt pieaugušam. Pārfrāzējot to, mēs varētu teikt, ka sabiedrība, kas ir vienaldzīga pret savu vēsturi, ir līdzīga indivīdam, kurš zaudējis atmiņu un tāpēc ir dziedināms. Diemžēl šis secinājums lielā mērā attiecas tieši uz divdesmitā gadsimta ļaudīm, kas dažādu moderno filosofisko novirzienu iespaidā aizvien vairāk zaudē vēsturisko domāšanu. Tādēļ ikviena vēsturnieka uzdevums ir atkal un atkal atgādināt, ka dzīvi iesākt no nulles punkta nav iespējams. Mēs piedzimstam, uzaugam, mācāmies un dzīvojam pasaulē, kas pastāvējusi jau sen pirms mums, un pagātne nenovēršami ietekmē mūsu uzskatus un visu, ko darām. Nezināt savu pagātni nozīmē ne tikai nepazīt sevi, bet arī atrasties pagātnes gūstā.
Vēsture nekad nav tikai faktu apkopojums vien. Fakti nekad nerunā par sevi, un, ja nebūtu stāstītāja, vēsture klusētu.
Būt patiesam vēsturniekam nozīmē nevis meklēt saviem uzskatiem atbilstošu vēstures materiālu, bet censties saprast un skaidrot tos, pieļaujot, ka jauni fakti un to patiesāka izpratne varētu arī mainīt mūsu uzskatus.
Pievēršoties kristietības tēmai, jāuzsver, ka kristietībai piemīt unikāla spēja vērot pasaules notikumus un sniegt secinājumus ne tikai par visu vēstures gājumu, bet arī izvērtēt to mūžības kontekstā, jo kristīgās baznīcas vēsture iesākās ar Jēzus nākšanu un beigsies ar viņa atkalatnākšanu.
Rietumu intelektuālās domas virzība šajā gadsimtā nepārprotami liecina, ka attieksme pret kristīgo ticību jau sen nav tikai pozitīva. Tomēr pat kristietības pretinieki nevarēs noliegt apbrīnojamo faktu, ka Jēzus Kristus ir ietekmējis cilvēces vēsturi vairāk nekā pārējās vēsturiskās personas kopā. Viņš piedzima mazā provinces pilsētiņā un līdz savas dzīves trīsdesmitajam gadam strādāja par galdnieku. Tikai savas dzīves pēdējos trīs gadus viņš veltīja publiskai sludināšanai. Kristus nav beidzis augstas skolas un nav sarakstījis nevienu grāmatu. Savā mūžā viņš nekad nav ceļojis tālāk par pārsimts kilometriem un nav apmeklējis nevienu no sava laika politiskajiem vai kultūras centriem. Un tomēr, kā vēsture liecina, pateicoties tieši Kristum, ir tapusi Rietumu pasaule ar tās kultūru. Vēsture nepārprotami liecina, ka bez Kristus un kristīgās baznīcas mūsu dzīve būtu krietni citādāka un, jāsaka, daudz bēdīgāka nekā pirmajā brīdī varētu šķist.
Pirms pievēršamies kristīgās domas un dzīves gājumam Rietumu pasaulē, vajadzētu galvenajos vilcienos noskaidrot, kāds ir kristietības ieguldījums Rietumu civilizācijas tapšanā. Tāpēc aicinu ikvienu interesentu piedalīties pārrunās par tēmu «Rietumeiropas kultūra un kristietība» Ozolnieku tautas namā 21. februārī plkst.11. Jautājumi, kurus mēs aplūkosim, būs šādi:kristietības ietekme uz cilvēka dzīves vērtību; kristietības ietekme uz morāli, izglītību un zinātni; kristietības būtība.
Aicinu iesaistīties diskusijā par šo tēmu arī laikraksta slejās.
