Tauta un vara. Vienas medaļas divas puses. Un tām abām būtu jābūt tik savstarpēji saskaņotām, lai medaļu varētu uztvert kā vienotu veselumu. Tā tam būtu jābūt…Diemžēl mūsu valstī abu pušu starpā pagaidām nav ne saskaņotības, ne sapratnes, pat ne vēlēšanās kaut ko par labu vērst. Vara vārās savā sulā, un šīs vārīšanās galvenais mērķis – ka tik kaut ko nezaudētu no saviem labumiem. Grasījās noteikt valstī vienotu algu sistēmu. Te nu vietā ir tradicionālais teiciens – gribēja, kā labāk, iznāca, kā vienmēr. Tik ilgi bīdīja izņēmumus, kamēr lielākā daļa lielo algu saņēmēju varēja atviegloti nopūsties – viņi atkal izrādījās vienlīdzīgākie starp vienlīdzīgajiem. Tas, ka tauta ķepurojas, kā nu māk, tos tur, augšā, interesē ļoti maz. Tik vien ir kā brēkāšana, ka valsts nauda jātaupa. Darīšana ir gaužām vāja, parasti runas par taupību ir tikai acu aizmālēšanai. Vai gan citādi Kampara kungs, lepni izrieztu krūti, televīzijā pašapmierināti plātītos, ka par valsts transporta izmantošanu ar valsti esot norēķinājies. To klausoties, man tiešām bija kauns viņa vietā. Es dzīvoju Jelgavā, bet strādāju Rīgā. Katru dienu uz darbu braucu ar personīgo mašīnu. Mani izdevumi degvielai nav mazāki par 100 latiem mēnesī. Tukums no Rīgas ir tālāk nekā Jelgava. Bet Kampars lepns, ka janvārī 40 latu samaksājis. Ko viņš mēģina apmānīt – sevi vai pārējo Latviju? Apmānīt Latviju ir gatavi tik daudzi. Un ne jau svešie. Tie paši latvju bāleliņi. Bet palīdzēt tikt uz ceļa – vien retais, un šķiet, lielākoties tie, kuriem pašiem ir maz. Pazīstams uzņēmējs televīzijā lielās, ka viņš jau nu atradīšot ceļu, kā apiet nodokļus, atbildīgs ministrs apgalvo, ka firmu reģistrēšana svešās zemēs, lai noblēdītu savai valstij nodokļus, nav nekas nosodāms, bet Jelgavas pašvaldība gatava katra domnieka pagalmā autostāvvietu ierīkot, lai mēģinātu izvairīties no autotransporta nodokļa maksāšanas. No vienas puses – smieklīgi. Bet patiesībā – ļoti skumji.Smieklīgi un skumji ir arī tas, ka tā vietā, lai nopietni strādātu valsts atveseļošanā, varas vīri domā tikai par vēlēšanām. Par varu. Lai tikai no siles nebūtu jāatvadās. Šo tagad nedarīs un to nevar atļauties, jo ir taču vēlēšanu gads! Tāda darbošanās nozīmē vienu – kārtējais piegājiens tautas acu aizmālēšanai. Nekas šajā valstī nemainīsies, ja no miega nemodīsies un nesāks domāt gan tauta, gan vara. Pirmajiem nevajadzētu ļaut mākoņu stūmējiem sevi apmānīt, bet otrajiem vajadzētu saprast, ka vara nevar pastāvēt bez atbildības. Mums visiem ir viena kopīga Dzimtene. Vienīgā.
