Ražojot biogāzi, tiek attīstīta ekonomika lauku reģionos, radītas jaunas darba vietas un sakārtota infrastruktūra. Sadedzinot biogāzi, iegūstam siltumu un elektrību, varam nodrošināt apkuri daudzdzīvokļu mājās, skolās, bērnudārzos, kultūras namos. Elektroenerģijas ražošana būtiski uzlabo Latvijas energoneatkarību no Krievijas dabasgāzes. Klausoties šajos Ekonomikas ministrijas (EM) lozungos par zaļās enerģijas pozitīvajām pusēm, varētu šķist, ka laukus tuvākajos gados sagaida straujš uzplaukums, jo Jelgavas novadā vien drīzumā biogāzi nodomājuši sākt ražot nepilns desmits uzņēmēju. Taču realitātē atklājas pavisam cita aina, kuras drūmajām pusēm sabiedrības uzmanību nu cenšas pievērst arī zinātnieki, – modernajās ražotnēs būs vien dažas darba vietas, biogāzes ieguvei jāpatērē ievērojams neatjaunojamo resursu apjoms, ierastos labības laukus Zemgalē nomainīs kukurūza, bet siltums izkūpēs atmosfērā, jo neviena zemnieka sētā vēl nav redzēts kultūras nams vai skola. Diemžēl šiem apgalvojumiem EM pretargumentus nespēj sniegt.Gāzei vistuvāk – tikai diviKā «Ziņām» atklāj EM pārstāve Elita Rubesa-Vorovko, pagājušajā gadā ministrija apstiprinājusi septiņu Jelgavas novada zemnieku un uzņēmēju ieceres būvēt biogāzes ražotnes. Vēl tādas atļaujas tikušas trim Dobeles puses saimniekiem, bet gāzi patlaban iegūst tikai viena – LLU mācību un pētījumu saimniecība «Vecauce», kas licenci saņēma jau 2008. gada beigās. «Vecaucē» no biogāzes, to sadedzinot, iegūst arī elektrību, ko pieņemts saukt par zaļo enerģiju. Valsts no LLU saimniecības apņēmusies iegādāties 1820 megavatstundu elektrības gadā. Tas gan ir mazākais apjoms, ja salīdzina ar citām topošajām ražotnēm, kur minimālais elektroenerģijas daudzums, ko pirks valsts, ir 4000 megavatstundu gadā. Tieši elektrība ir galvenais resurss, ko iegūst no biogāzes un kāpēc tik daudzi kāro celt šādas stacijas. Valsts noteikusi, ka par katru kilovatstundu, ko iepludina «Latvenergo» tīklos, ražotājam desmit gadu maksās 14 santīmu. Piebilstams, ka patērētāji pašlaik par tādu elektrības apjomu maksā ap septiņiem santīmiem.Labi zināmais Zaļenieku piensaimnieks Juris Cīrulis savā saimniecībā «Mežacīruļi» biogāzes ražotni jau uzcēlis un iedarbinājis – drīzumā sākšot izdalīties gāze. Viņš iecerējis šo resursu iegūt, raudzējot ne tikai zaļmasu, bet tai piejaucot arī lopu mēslus. Savukārt slavenais motosportists Jānis Vinters saimniecībā «Līgo» Lielplatones pagastā biogāzes ražotni, kurai pērn pamatakmeni ielika ekonomikas ministrs Artis Kampars, vēl ceļ. Viņa plāns ir gāzi iegūt, raudzējot kukurūzu. J.Vintera saimniecība apņēmusies gāzi ražot ar 0,5 megavatu jaudu, gadā valstij pārdodot 4000 megavatstundu elektrības. Tādējādi valsts viņam par iepirkto enerģiju gadā samaksātu 560 000 latu. Vēl lielāki plāni ir J.Cīrulim, kam EM devusi atļauju biogāzi ražot ar nepilna megavata jaudu un gadā «Latvenergo» tīklā iepludināt 7968 megavatstundas elektrības. Naudas izteiksmē šī nodarbe «Mežacīruļu» saimniekiem gadā nestu prāvus ieņēmumus – vairāk nekā 1,115 miljonus latu. Kultūras nams zemnieka sētā?«Ražojot biogāzi, attīstās ekonomika laukos, rodas darba vietas, sakārtojas infrastruktūra,» par zaļās enerģijas plusiem stāsta ekonomikas ministra padomnieks Klāvs Olšteins. «Ziņām» gan neizdevās iegūt pārliecību par šiem argumentiem. «Vecauces» pieredze liecina, ka reaktora process lielā mērā ir automatizēts, tāpēc jaunas darba vietas nav plānots radīt. Arī par ceļu un citas infrastruktūras būvniecības plāniem LLU saimniecība un citi uzņēmēji klusē. Ministra padomnieks K.Olšteins turpina, ka, sadedzinot biogāzi gāzes ģeneratoros, iegūstam ne tikai elektroenerģiju, bet arī siltumu. Ar to savukārt varot nodrošināt daudzdzīvokļu mājas, skolas, bērnudārzus, kultūras namus, graudu kaltes un citus objektus. To, ka iegūtās siltumenerģijas lietderīga izmantošana var izrādīties problemātiska, atzīst gan «Vecauces» vadība, gan nozares asociācija. Pagaidām vēl nevienā zemnieku saimniecības pagalmā bērnudārzi vai kultūras nami nav redzēti. Risinājums – izbūvēt jaunas siltumtrases. Tāda iecere esot arī Vinteriem, taču līdz tuvākajam ciematam ir vairāk nekā kilometrs, tāpēc cauruļu sistēmai būtu nepieciešami lieli ieguldījumi. Andis Kārkliņš no Biogāzes asociācijas gan domā, ka tie drīz vien atmaksātos, jo gāzes sadedzināšanas procesā no 100 iegūtajām enerģijas vienībām tikai 40 veido elektroenerģija, 12 aiziet zudumos, bet lielākā daļa – 48 procenti – ir siltums, ko varētu efektīvi izmantot. Diemžēl saimniecības no apdzīvotām vietām šķir liels attālums. Intervijā «Latvijas Avīzei» LU profesors Edvīns Karnītis paudis bažas, ka «visa šādu ražotāju runa par elektrības un siltuma ražošanu ir tukša, jo ar tik augstu elektrības cenu ražot siltumu nevienam neinteresē». Par lozungu maksās sabiedrībaMinistra padomnieks kā būtisku min faktu, ka biogāzes ražošanas process nepiesārņo vidi un rada emisijas (metāns, ogļskābā gāze) samazinājumu. Šim apgalvojumam nepiekrīt zinātnieki. Agronomijas zinātņu habilitētā doktore LLU profesore Ināra Turka un profesors E.Karnītis ir vienisprātis, ka «zaļā enerģija» ir tikai lozungs, kas jau tuvākajos gados var izrādīties drauds videi.Pēc I.Turkas domām, ir neadekvāti šo ražošanas veidu nosaukt par zaļu, jo tas neatbilst patiesībai – lai pie «zaļās» enerģijas tiktu, vispirms jāiztērē ievērojams neatjaunojamās enerģijas daudzums. Lai iegūtu lielu kukurūzas zaļmasas apjomu, zemnieki lietos palielinātas minerālmēslu devas, izmantos daudz fosilās degvielas lauku apstrādei, novākšanai un transportam. Jāņem vērā, ka kukurūza pie mums neizaug tik krāšņa kā dienvidu reģionos. Biogāzes ražošana draud ar noplicinātām augsnēm – ja sāk šo biznesu, neviens par augu seku nedomās, vērtē profesore. Lai uzceltu vienu biogāzes ražotni, valsts un ES zemniekam atbalsta maksājumos gatavas samaksāt ievērojamas naudas summas. Turklāt lielākā daļa ieguldījumu silda nevis Latvijas, bet citu valstu ekonomikas, jo iekārtas ieved no ārzemēm. Savukārt par elektrības ražošanu valsts dažiem uzņēmējiem maksās dubultu tarifu. «Par šo «zaļo» lozungu maksās sabiedrība, turklāt tikai tāpēc, ka tas ir modē,» uzsver I.Turka.Skeptiski kļuvuši arī zinātnieki Vācijā, kur biogāzi ražo jau vairākus gadus un pieredzi smeļas mūsu zemnieki. Vācieši (piemēram, Berlīnes Humbolta universitātes profesors Melfs Hinrihs Ēlerss) secinājuši, ka zemnieki ar biogāzes ražošanu bijuši pārsteidzīgi, nesagaidot zinātnieku vērtējumu. Kukurūzai izmanto auglīgākās augsnes, kas tagad noplicinās. Arvien mazāk paliek tradicionālo kviešu un rapšu lauku. Kukurūzu iecienījušas mežacūkas, jo tā vēlos rudeņos ir sulīgākā barība, tāpēc saimniecību tuvumā cūkas savairojušās un noposta sējumus.
ViedokļiEdvīns Karnītis, LU profesors: Lai biogāzes ražotne strādātu ar megavata jaudu, ar kukurūzu būs jāapsēj vismaz 500 hektāru. Pēc tam zemnieks taisīs «buļ, buļ, buļ» biogāzes ražošanu, bet visa runāšana, ka tam izmantos govju mēslus un vecus kartupeļus, ir pupu mizas. Tos piemaisīs, bet galvenais ieguves avots šodien ir ātraudzīgie zālāji (piemēram, miežabrālis) vai kukurūza.
Ināra Turka, LLU profesore: Būtiskākais, ka Latvijā jau sāk ražot biogāzi, bet šajā nozarē nav izstrādāta atbilstoša likumdošana, kas būtu jāizdara vispirms. Ir naivi iedomāties, ka biogāzes ražošanai nākotne var būt ģenētiski modificētā kukurūza, ko varētu daudzus gadus audzēt vienos laukos. Tā tas nav, un diemžēl nav pārliecības, vai kāds domās par augu seku.
Andris Siksnis, «Latvenergo» pārstāvis: No enerģētikas viedokļa – no biogāzes saražotais elektrības apjoms neko nedod, jo valstī ik gadu patērē 7000 gigavatstundu elektrības. Turklāt biogāzes ražošana nav konkurētspējīga. Patērētāju maksātajai cenai vajadzētu būt kā mērauklai, ko liek pamatā biogāzes ieguves projektiem.
