Pēc studenta tēva telefona zvana ar lūgumu pasniedzējai būt iejūtīgai, saprotošai uz eksāmenu angļu valodā ieradās kāds neliela auguma briļļains puisis Valērijs. Angļu vārdus viņš izrunāja tā, kā tos raksta. Līdzās esošā studente vairs nevarēja novaldīt smieklus. Taču pasniedzēja Gunta Tontegode secināja (to viņa atstāstīja pēc gadiem desmit piecpadsmit): «Tas cilvēks tālu tiks.» Pārsteidza neatlaidība, ar kādu puisis, pat viņa vecāki, tiecās uz mērķi – pozitīvu vērtējumu eksāmenā, ko beigu beigās no principiālās, studentu cienītās Tontegodes arī dabūja. Stāsts ir no septiņdesmito gadu beigām, bet aprakstītā persona – «Parex bankas» dibinātājs Valērijs Kargins, kurš tolaik, strādādams laikrakstā «Vefietis», studēja Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka Kargins, kas par saviem depozītnoguldījumiem «Parex bankā» ik mēnesi procentos saņem 200 tūkstošus latu – lielā mērā bankas stutēšanai izmantoto nodokļu maksātāju naudu – ir, tā sacīt jāsaka, nelga, kurš apjēdz, ko ēdis, un kurš, Valsts prezidenta mudināts, no šīs nožēlojamās naudas neatteicās. Taču no Kargina neatlaidību varētu pamācīties tie mūsu studenti, kuri nesekmīgi pabeiguši semestri un tādējādi neizbēgami izkrituši no valsts budžeta vietām. Perspektīvajā Lauksaimniecības fakultātē studiju programmā «Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā» no divdesmit otrkursniekiem nesekmībā un līdz ar to sešsimt latu tēriņos (tāda ir mācību maksa par otro semestri) pamanījusies iedzīvoties puse…
