«Puķu te maz, bet būs!» apņēmīgi pauž Zaļenieku kultūras nama vadītāja Inese Roznere, izrādot savu saimniecību senatnīgā trīs stāvu ēkā, kas pirms četriem gadiem piedzīvojusi pamatīgu remontu, ieguvusi liftu un mājīgas telpas. Te ļaudis tradicionāli spēlē teātri, dzied un balejas, tepat darbojas arī bibliotēka un aptieka. Pateicoties biedrības «Zaļenieku dzirnas» atbalstam, tapusi rotaļu istaba mazuļiem. Tomēr praktiski un garīgi darāmā kultūras namā vēl daudz, lai šo vietu izveidotu par tādu, kur dvēseli pēc smagas darba dienas kārtīgi veldzēt. «Bet man taču patīk izaicinājumi,» teic Inese sarunā par iecerēto jaunajā darbavietā.– Tevi līdz šim pazina kā Svētes pagasta sociālo darbinieci, bet te – kultūras nama vadītāja Zaļeniekos…Es dzīvoju Zaļeniekos. Te spēlēju arī amatierteātrī, ko vada Lūcija Ņefedova. Cilvēki, kurus satieku, mēdz jautāt, ko es tik ilgi esmu gaidījusi, jau sen man vajadzējis būt šajā vietā! Tomēr uzskatu, ka katram jānoiet kādi darba loki, lai atgrieztos pie savas sūtības. Kad mācījos pamatskolā, teicu, ka būšu skolotāja, ārste vai kultūras mana vadītāja. Mamma toreiz strostēja, ka to tik ne. Kultūras nama vadītājiem pēc pasākumiem pudeles vien jāvācot! Tomēr kultūra dzīvē man visu laiku gājusi paralēli. Padsmit gadu nostrādāju Svētes pamatskolā, tad biju sociālā darbiniece, un šos gadus, izņemot pēdējos divus, Svētē esmu organizējusi kultūras dzīvi. Arī teātra studiju izveidoju, top jau trešā izrāde. Svētē līdz šim nav sava kultūras nama – viss koncentrējas skolā. Tā ir pilnīgi cita specifika nekā patlaban Zaļeniekos. Nācu te un domāju – savu mūžu man nav bijusi atbildība par tādām telpām! Un iespējas kādas! Protams, te ir savas tradīcijas – teātris un dziedāšana – bet, domāju, būs interesants izaicinājums ieviest arī ko jaunu.– Kāda ir tava vīzija?Patlaban Zaļeniekos ļoti jādomā par jauniešiem. Senioru paaudze pieradusi iet un dabūt priekš sevis un sirds, savukārt jaunie cilvēki, lielā mērā pateicoties televīzijai un internetam, atrodas kā kokonā. Ir sajūta it kā visu laiku esam dzīvojuši cits citam garām. Jāpamodina viņos kāre pēc nemateriālām vērtībām, un plāns tam jau top. Tas varētu būt kāds klubiņš ar dažādiem pārsteigumiem. Lai arī šeit ir spēcīgas Zaļās draudzes tradīcijas, vēlos vairāk popularizēt latvisko dzīves ziņu. Ja cilvēks piedzimis šajā zemē, viņam ir saistība ar tautas saknēm. Ir skaisti, ka bērni prot angļu valodu un katrā valstī jūtas kā mājās, bet svarīgi neaizmirst, no kurienes nākam, un uztvert to kā spēka avotu. Vēlos arī veicināt paaudžu sadarbību, veidot ģimeniskus pasākumus, uz kuriem var nākt tēti, mammas, bērni, un arī vecvecāki nejustos lieki. Ar organizācijām un biedrībām varētu vairāk sadarboties.– Kas bija tavi priekšgājēji?Gandrīz gadu vadītāja vietas izpildītāja bija Lūcija Ņefedova, bet pirms tam notika ļoti strauja kultūras darbinieku maiņa. Domāju, ka tam pie vainas bija gan personības rakstura iezīmes, gan tas, ka Zaļeniekos nemāk tā vien ar atplestām rokām sagaidīt. Kā jau kārtīgs latviešu zemnieks, Zaļenieku cilvēks ir pašpietiekams – man manā sētā ir labi, iesēju, izaudzēju un esmu priecīgs par to. Ja tādā ritmā kādu laiku dzīvo, ir ļoti grūti iziet no mājām un veltīt laiku kaut kam citam. Turklāt cilvēks pēc savas būtības ir paslinks un arī nostrādājies. Jābūt lielai motivācijai, kāpēc iet no mājas ārā.– Vai vietējie tevi jau pieņēmuši?Par mani ir divi pretēji viedokļi. Vieni ļoti priecājas, teic, ka nāks un piedalīsies. Citi vēro un nogaida. Tas ir ļoti labi – nav ko lepoties ar veciem lauriem. Jāstrādā! Esmu šeit tikai no 1. februāra un pagaidām vēl tikai cenšos apzināties, kas notiek. Tagad saprotu, kāpēc valdībai prasa atskaiti pēc pirmajām 100 dienām. Esmu ieraudzījusi lietas, ko, sešus gadus uz kultūras pasākumiem nākdama, nemanīju.– Krīze velkot tuvāk kultūrai…Pēc pirmajiem pasākumiem, kas te notikuši, var teikt, ka tā ir. Cilvēki grib nākt un dvēseli sildīt, gaida, jautā, kad, piemēram, atkal būs teātris. Bet gadās arī tā, ka kādu pasākumu apmeklē ļoti maz. Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem. Būtu arī jāattīsta mecenātisms, lai varētu nākt tie, kas vēlas, bet nespēj samaksāt. Kultūrā bez materiālā klājas ļoti grūti. Budžetu veidojot, pašvaldība gan bija pretimnākoša, bet jāmeklē iespējas arī ar dažādiem projektiem. Krīzi vajag uztvert kā iespēju. Iekrist izmisumā var jebkurā brīdī – tas jau nav grūti!– Kas vispār, tavuprāt, ir kultūras darbinieks?Ļoti aizrautīgs cilvēks ar dievišķu nolūku. Piesaistīt kultūrai ar praktiskiem mērķiem ir visai grūti, jo cilvēkam vispirms gribas domāt par siltumu un maizīti un tikai tad par to, ko dvēselei vajag. Tāpēc tas ir izaicinājumus ieinteresēt, pamodināt, pamudināt: tu jau sen esi par to domājis, un redzi – te ir iespēja! Ir rīts, kad mosties, diena, kad strādāt, un vakars, kad dvēseli piepildīt!
