Kopš 13. februāra daudzās pasaules malās, bet jo īpaši valstīs ar ziemas sporta tradīcijām, pie kādām varam pieskaitīt arī Latviju, ne diena nepaiet bez pārspriedumiem par notikumiem XXI ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā. Kamēr klātbūtni Kanādā var atļauties tikai retais, interneta portālos līdzās sporta komentētāju ziņām atsaukties un vērtēt gribētāju netrūkst. Par atklāšanas ceremoniju gan sevišķu domstarpību nav – rīkotāji pacentušies ar priekšnesumu, tērpi mūsu delegācijai – atturīgi un skaisti. Lielākā daļa piekrīt arī profesionāļu viedoklim, ka augstākos sasniegumus Vankūverā varētu gaidīt no mūsu karognesēja Martina Dukura skeletonā un Jāņa Miņina vadītā bobsleja četrinieka.Sestdiena atnāk ar satraucošu ziņu – Miņinam iepriekšējā vakarā veikta apendicīta operācija. Vai viņš varēs startēt vismaz četriniekā? – šis temats kļūst aktuāls visas nedēļas garumā.Pirmdien disonansi sarunās starp dažāda «kalibra» sporta faniem ienes igauņu slēpotājas Kristinas Šmigunas-Vehi izcīnītā sudraba medaļa. Kāpēc mums tik liela (48) sportistu delegācija vajadzīga? Un vispār – kāpēc starp olimpiešiem nav neviena jelgavnieka? Pie cerīgas labsajūtas uz laiku atgriež Oļega Znaroka solījums pierādīt, ka hokejā nauda neizsaka visu, tomēr zaudējums Krievijai ar tās NHL grandiem atkal uzber sāli pašapziņas rētai.Bet tad atnāk ceturtdiena un divi Siguldas puiši – kamaniņu braucēji Andris un Juris Šici – atnes brīnumu, kas liek saviļņoties visu sirdīm, – Latvijai pirmā sudraba medaļa ziemas olimpisko spēļu vēsturē. Arī tāds ir olimpiskais laiks – kad svarīgākas par latu skaitīšanu kļūst sekundes simtdaļas trasē un acis kļūst miklas, kad pasaule uzgavilē latviešiem uz pjedestāla.
Olimpiskais laiks
00:01
20.02.2010
36