Vai bibliotēkās jāievieš maksa par lasītākajām grāmatām?
Jolanta Treigute, Miezītes bibliotēkas vadītājaŠajā ziņā mūsu grāmatu krātuvē darbojas cita sistēma nekā Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Kopš 1997. gada esam atvēruši «Lasītāju klubiņu», kas guvis lielu apmeklētāju atsaucību. Tajā populāras grāmatas var saņemt par maksu – trīs santīmiem diennaktī. Savukārt, ja lasītājs klubiņam uzdāvinājis grāmatu, kas, piemēram, maksājusi piecus latus, viņam par pakalpojumu nav jānorēķinās, līdz segta visa ieguldītā summa. Turklāt mums ir savi bonusi – desmitajā reizē lasītājs var desmit dienas lasīt bez maksas. Par iegūtajiem līdzekļiem pērkam jaunas grāmatas, kuras, kā zināms, kļuvušas ļoti dārgas. Jāņem vērā arī tas, ka bibliotēkām krasi samazināts finansējums, tomēr jaunus maksas pakalpojumus ieviest neplānojam.Zinu, ka par iecienītām grāmatām jāmaksā arī citu pašvaldību bibliotēkās. Piemēram, Cēsīs tās izsniedz par pieciem santīmiem dienā, bet, ja lasāmo ņem uz nedēļu, jāšķiras pat no 50 santīmiem.
Inese Stinka, veterinārārste un liela grāmatu lasītājaJā, noteikti esmu gatava maksāt, ja šādā veidā ir iespēja ātrāk tikt pie jaunajām grāmatām. Esmu saskārusies ar nepatīkamu pieredzi, kad Stefanijas Meieres grāmatu «Krēsla» divās pilsētas bibliotēkās rindā gaidīju divus mēnešus, un tas likās par daudz. Domāju, naudu varētu iekasēt par jaunizdotajām grāmatām, arī mācību literatūru. Es būtu gatava maksāt pat desmit santīmu par tās izmantošanas dienu, pensionāri varbūt mazāk. Cilvēki varētu arī dāvināt jaunas grāmatas bibliotēkai. Piemēram, ja esmu nopirkusi vai man uzdāvināta laba grāmata, esmu to izlasījusi un skaidri zinu, ka nekad vairs nelasīšu, labprāt to uzdāvinātu bibliotēkai – esmu jau tā darījusi.
Laima Mirdza Ostele, Kuldīgas Galvenās bibliotēkas direktorePirms vairākiem gadiem Kuldīgas Galvenajā bibliotēkā bija šāds maksas pakalpojums, bet tikai par apgāda «Kontinents» grāmatām – to lasīšana nedēļā maksāja 20 santīmu. Tomēr izlēmām no šāda pakalpojuma atteikties, jo finansiāli nāca labāki laiki. Turklāt sapratām, ka tas īsti neatbilst Bibliotēku likumam, kas paredz, ka pamatpakalpojumi apmeklētājiem jānodrošina bez maksas. Naudu var prasīt par tā saucamajām «ekstrām», piemēram, lasītavas grāmatu kopēšanu. Lai arī patlaban finansiālā situācija bibliotēkās nav no labākajām, mēs tiekam galā un tamlīdzīgus maksas pakalpojumus ieviest neplānojam. Tomēr var saprast kolēģus, kas par to izšķīrušies, jo tas nozīmē – būt vai nebūt jaunām grāmatām, taču maksu varētu ieviest tikai par triviālo literatūru. Uzskatu arī, ka šādu maksas pakalpojumu trūkums bibliotēkās veicinājis pārāk lielu demokrātiju. Lasītāji nevērīgāk izturas pret grāmatām un to nodošanas termiņiem.
