Šonedēļ Zemgales nevalstiskās organizācijas (NVO) bija aicinātas uz sarunu par tēmu – ko sabiedrība var darīt, lai mazinātu korupciju. Tā it kā ir sociāli aktīvākā sabiedrības daļa, taču NVO pārstāvji, izņemot dažus Zemgales NVO centra aktīvistus, uz sabiedrības par atklātību «Delna» aicinājumu tā arī neatsaucās. Diez vai pie vainas ir korupcijas neesamība mūsu pusē. Lai kādi būtu iemesli, neticību «Delnai» un laika trūkumu ieskaitot, saruna kā vēlreiz izskanējis aicinājums padomāt bija vērtīga. Latvijā cilvēki allaž bijuši skarbi, vērtējot korupcijas līmeni valstī, taču, kad runa ir par it kā sīkiem un ikdienišķiem gadījumiem mums līdzās, kļūstam apbrīnojami iecietīgi. Kāpēc tik maz ir to, kuri neklusēs, manot, ka svarīgā amatā atkal cilvēks tiek iebīdīts pazīšanās vārdā? Kāpēc mūsu pašvaldībās, redzot, ka priekšniecība gatavo sabiedrībai acīmredzami neizdevīgus lēmumus, starp desmitiem gudru, izglītotu cilvēku neviena sirdsapziņa neierunājas tik skaļi, lai par to neklusētu vai vismaz atteiktos notiekošajā piedalīties? Ir pierasts ar skaļo vārdu «korupcija» saprast kukuļņemšanu valsts un pašvaldību iestādēs, taču patiesībā tā ir pērkamība, dienesta stāvokļa izmantošana un cita veida nelāga rīcība visos līmeņos. Gan autobusa vadītāja kabatā ieliktā nauda par pasažierim neiedoto biļeti, gan izpalīdzēšana draugam, viņu iekārojot darbā, gan brīvdienu izbraukums ar darba auto. Ja, esot godīgi paši, neklusēsim, redzot apšaubāmu rīcību līdzās, varbūt ātrāk tiksim pie godīgas Latvijas?
