Festivālā «Latvijas jaunās mūzikas dienas 2010», ko no 6. līdz 18. martam rīko Latvijas Komponistu savienība, katra koncerta programmu veidos vismaz viens pirmatskaņojums. Atklāšanas koncertā, kas 6. martā notiks «Galerijā Centrs» Rīgā, līdzās Imanta Mežaraupa Parafrāzēm par Marģera Zariņa tēmām, tāds būs mūsu novadnieka Alvila Altmaņa skaņdarbs pūtēju kvintetam un sitaminstrumentiem. Pavisam nesen, janvāra latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā, tautās laists A.Altmaņa Koncerts kontrabasam ar orķestri – pirmais šā žanra paraugs latviešu mūzikā.«Pasākumi latviešu mūzikas popularizēšanai ir vajadzīgi, to pierāda latviešu mūzikas lielkoncerts, ko sabiedrība uzņēma ar lielu, pat sakāpinātu interesi,» pārliecināts A.Altmanis. «Bija patīkami redzēt klausītāju pārpilnu Lielo ģildi, kurā netrūka mūsu inteliģences pārstāvju, turklāt ne tikai no kultūras jomas – bija ārsti, arhitekti, zinātnieki, citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.» – Latvijas labākie atskaņotājmākslinieki ir starptautiski atzīti, tomēr šie panākumi gūti, vairāk balstoties uz pasaules klasiku un cittautu komponistu mūziku. Ir atsevišķi panākumi konkursos un viens otrs pasaulē atzīts autors, tomēr šķiet, ka latviešu mūzika koncertzālēs ir ne pārāk iecienīta.Akmens jāmet arī mūsu muzikologu dārziņā, jo gadu desmitiem ilgi nav izdota neviena apkopojoša grāmata par latviešu mūsdienu mūziku. Man ir vaicāts – vai Altmanis sacer tikai bērnu dziesmiņas, lai gan daiļrades pūrā netrūkst arī citu darbu. Jelgavā tos varēja dzirdēt pagājušajā rudenī, kad Mūzikas vidusskolā bija mans autorkoncerts. Uz to no Tallinas bija atbraucis mans dēls, kurš Koncertino klarnetei un orķestrim atskaņoja solopartiju (Edmunds Altmanis ir Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis). Koncerta organizēšanā lieli nopelni Aigaram Meri, kas mūzikas skolā vada orķestri (uz tā bāzes veidots arī vairākos projektos iesaistītais Jelgavas kamerorķestris – red.). Piedalījās skolas koris un Raita Ašmaņa vadītie pūtēji, tika iesaistīti papildspēki no Rīgas.– Kāda sajūta ir komponistam, dzirdot savus darbus?Var jau sacerēt skaņdarbus citu pēc cita – lai krājas –, tomēr, domāju, jebkurš komponists ir priecīgs, ja viņa darbi tiek atskaņoti. Man šai ziņā tiešām paveicies, jo uzreiz pat grūti nosaukt kādu darbu, kas neatskaņots būtu iegūlis plauktā. Var pat teikt, ka piederu pie pieprasītiem komponistiem – pasūtījumu netrūkst. Tikko pabeidzu jaundarbu pūtēju kvintetam un sitaminstrumentiem, kad vajadzēja ķerties klāt jauniem pasūtījumiem, plānots tiek jau uz 2012. gadu.– Kā reaģējat uz kritiku? Piemēram, kā tika uzņemts simfoniskās mūzikas lielkoncertā atskaņotais Koncerts kontrabasam.Manuprāt, atsauksmes kopumā bija labas. Viedokļi var būt dažādi – kam patīk māte, kam meita, kam… Ir mūzikas speciālisti, kas uzskata – jo sarežģītāk, jo laikmetīgāk, tātad labāk. Es tam īsti negribu piekrist. Mani iepriecina pozitīvas atsauksmes no izpildītājiem, diriģenta (kontrabasa koncertu janvārī Lielajā ģildē pirmatskaņoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) Normunda Vaiča vadībā, solists – daudzu starptautisko konkursu laureāts, Jelgavā dzimušais Gunārs Upatnieks), klausītājiem. Kāda jēga uzrakstīt kaut ko «kosmisku», ko neviens neklausīsies? Tas gan nenozīmē, ka jākrīt otrā galējībā un jāraksta vienkāršos trijskanīšos. Piekrītu savulaik Leonīda Vīgnera teiktajam, ka nav jēgas sacerēt skaņdarbu vienai reizei. Ja patiks izpildītājiem un klausītājiem, pēc pirmatskaņojuma būs nākamie.– Varbūt izpildītājiem A.Altmaņa darbi tuvāki, jo pats esat atskaņotājmākslinieks. Vai nākas spēlēt arī savus darbus? LNSO esmu no 1986. gada, spēlēju klarneti un basklarneti. Tā nu sanācis, ka arī liela daļa manu skaņdarbu tapuši tieši pūšaminstrumentiem, protams, ne visi. Kontrabasa koncerta atskaņojumā pats gan nepiedalījos, Lielās ģildes zālē biju klausītāju rindās. Strādājot lielā orķestrī, ir tā priekšrocība, ka var atrast aizstājējus.– Jaunais skaņdarbs sestdien tiks pirmatskaņots neierastākā vidē – «Galerijā Centrs» (kādreizējais Rīgas Centrālais universālveikals – red.). Arī sākuma laiks neparasts – pulksten 20.20.Tā ir festivāla organizatoru iecere, būšot gan piemērotas gaismas, gan cita aparatūra (A.Altmaņa jaundarbs pūtēju kvintetam un sitaminstrumentiem iekļauts koncertā/izrādē «Vecrīga», kas ievadīs «Latvijas jaunās mūzikas dienas 2010» – red.). Izpildītāji – valsts kamerorķestra «Sinfonietta Rīga» pūtēju kvintets un Rihards Zaļupe pie sitaminstrumentiem.Ja padomā, ir vēl kāds apstāklis – kopš Vāgnera ielas koncertzāles vairs nav, Rīgā trūkst tieši kamermuzicēšanai domātu telpu. Savukārt pēc koncepcijas festivāla centrālā personība ir komponists un rakstnieks, simtgadnieks Marģeris Zariņš. Kad saņēmu šo pasūtījumu, palasīju viņa prozu. Domāju, ka Vecrīga un «Galerija Centrs» varētu būt atbilstoša vide. Galu galā uzrakstīju ciklu «Vecrīgas motīvi», kas sastāv no piecām miniatūrām.– Ja pareizi sapratu, skaņdarbi top lielākoties pēc pasūtījuma, nevis «dievišķās mūzas» pieskāriena?Strādāju LNSO, Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā, kur mācu saksofonu – dienas rit kā «vāveres ritenī». Nav tāds laiks, lai iekāptu siltās čībās un komponētu, arī komponistam vajag ēst un apģērbties. Bet ne tikai tāpēc, darbs ar bērniem gandarī. Labprāt uzrakstu arī kādu bērnu dziesmu.– Esam «atgriezušies bērnībā».Mājienu sapratu. Esmu dzimis Emburgā, Sidrabenes pagastā, Lielupes krastā. Taču drīz vecāki pārcēlās uz Jelgavu, un skolas gaitas man saistās ar 2. vidusskolu (Valsts ģimnāzijas priekšteci). Vienubrīd gan mācījos Ozolniekos, kur bija vīru koris «Zemgale», un tajā dziedāja mans vectēvs. Korim bija ļoti enerģiska diriģente Ārija Melgaile, ar kuru šad tad sazvanāmies vēl joprojām (Ozolnieku vokālajam ansamblim «Madara» A.Altmanis veltījis vairākas dziesmas – red.). Tieši viņa ievēroja, ka man esot laba dzirde, un ieteica arī nākamo muzikālo pedagogu – Jūliju Grūtupu. Tā sākās mans «Jūļa periods», kā es viņu saucu. Ja manā dzīvē nebūtu ienācis šis cilvēks, varbūt tagad man būtu pavisam cita profesija.
