Sarīkot šāda veida izstādi nav viegli – dabūt uz Jelgavu labu mākslinieku darbus ir diezgan problemātiski. Arī tēma nav visai izplatīta Latvijā, kaut gan studenti mācību procesā zīmē un glezno kailķermeņus, arī pieredzējuši mākslinieki bieži pievēršas akta glezniecībai. Taču tikai dažu mākslinieku daiļradē, piemēram, Zigmundam Bielim, tā ir būtiska. Atrast labus, mākslinieciski augstvērtīgus darbus ir grūts uzdevums. Nav arī tik vienkārši salikt vienā ekspozīcijā darbus ar pretēju estētiku. Šāgada ekspozīcija, iespējams, ir mazāk interesanta nekā pagājušā gada skate. Faktiski trūkst tā, ko sauc par izstādes «odziņu», – centra, ap kuru grupējas pārējie eksponāti. Par tādu nenosauksi ne Jura Jurjāna gleznu «Baltā ar pūci», profesionāli izpildītu darbu, ne cita Mākslas akadēmijas profesora Kristapa Zariņa plakātisko «Kuul» vai Ilgvara Zalāna it kā austrumniecisko «Shungu». Ilze Preisa piedāvā variāciju par pagājušajā gadā redzēto «Meiteni ar masku». Baibai Ūlandei nav izdevies uzgleznot pārliecinošu abstrakciju.Antra Bērziņa, kā šķiet, mērķē uz akadēmisko reālismu. Viņa vienā no diviem piedāvātajiem darbiem kāpostu gleznojumu papildina ar dažādām scēnām no cilvēku seksuālās dzīves. Tomēr šīs ainiņas liekas visai mākslīgi iestarpinātas.Daudz pievilcīgāka ir jaunās mākslinieces Nionillas Medvedevas glezna «Aira – Moda». Tajā būtiska loma ir zīmējumam, kas viegli ieklāts ar eļļas krāsām, radot akvarelisku iespaidu, arī stāstījumam, kas gan liekas pārlieku detalizēts un daudzvārdīgs.Viņas estetizētajam darbam gluži pretēji ir Otto Zitmaņa abi portretējumi. Viņš pārstāv to mūsu glezniecības spārnu, kurā akcentēta satīra, kas izraisa ekspresionistiski negatīvu iespaidu. Tā ir izteikti izaicinoša, ārēji parupja māksla, kas daļā skatītāju rada nepatiku. Ļoti iespējams, tāds ir mākslinieka mērķis. Šādā darbā erotiskais moments ir tikai ārējā forma.No autoriem, kuri strādā trīsdimensionālos mākslas veidos, izstādē pārstāvēti divi – jau pieminētais tēlnieks Z.Bielis un keramiķe Ilze Emse-Grīnberga. Z.Bieļa apaļskulptūras vienmēr izceļas ar perfektu apstrādi. Tajās liela vieta ierādīta faktūrām, jo sevišķi viņš iecienījis gludo bronzas virsmu, kurā atspoguļojas apkārtējās vides ēnojumi. Brīžiem viņa darbi ir izteikti reālistiski, brīžiem sirreālistiski.I.Emse-Grīnberga savā darbā «Prātiņ, nāc mājās» izmanto akmens masu, porcelānu un glazūru. Viņas veikumā erotiskais piesitiens ir visai patāls, lai gan, labi gribot, to var ieraudzīt, svarīgāks ir mazliet ironiskais skatījums, arī filosofiskais zemteksts. Tas keramikā ir visai reti novērojams, bet mūsu keramiķes daiļradē gandrīz vienmēr samanāms.
