Reiz pirms gadiem desmit pārpildīts skolas autobuss apstājās ciema centrā, lai uzņemtu vēl dažus skolēnus. Rīta tumsiņā pa logu raugoties, pēkšņi atklājās, ka pie pagastmājas izrauts no kāta satvara un nomests zemē valsts karogs. Redzētais pāršalca autobusā sēdošos. Iesaucos, ka vajag apstāties un karogu nolikt vietā. Taču šoferis un reizē autobusa īpašnieks atteica, ka no valsts puses nejūtoties novērtēts, un brauciens uz skolu turpinājās. Ko teica un ko darīja stūres vīrs, ir viņa atbildība. Skaidrs, ka pats nebiju rīkojies pietiekami enerģiski, lai nejēdzību novērstu. Turklāt tas viss notika kādu piecdesmit sešdesmit bērnu un jauniešu priekšā – neviļus sanāca pavisam neizdevusies audzināšanas stunda, ko diemžēl nevar noturēt par jaunu. Gandrīz vai lieki piebilst, ka Pašvaldības policija vainīgo neatrada. Tika runāts par skolas puikām, kas, gaidot autobusu, aiz garlaicības paākstījušies. Šonedēļ vecpilsētā satiku autosporta veterānu Andri Bataru, kurš ieminējās, ka pirms kāda mēneša uz savas ielas nofotografējis pie mājas pieliktu valsts karogu, pie kura kāta ir uzgalis ar komunistisko simboliku – sirpi un āmuru. Šoreiz agrākās mācības vadīts, mainīju savu plānoto, nevaļīgo dienas kārtību un tūlīt devos Batara kungam līdzi. Atrast un saukt pie atbildības vainīgo, kad pēc karoga zaimošanas pagājis laiks, bija bezcerīgi. Tomēr, šķetinot šo faktu, radās sajūta, ka kaut kas līdzīgs vismaz šajā vietā neatkārtosies. Var piebilst, ka Latvijas Republikas likums prasa, ka karoga kātam jābūt taisnam, gludam un baltā krāsā. Bet cik no valstij nozīmīgās dienās paceltajiem karogiem tas ir balts? Šķiet, tomēr nedaudziem. Uz to caur pirkstiem, ne bez piezīmēm skatījās atmodas laikā, impulsīvi Tautas frontes rīkotajās tautas manifestācijās, taču nu jau divdesmit gadu pagājuši, lai karogu varētu pacelt bez steigas un ar cieņu.
