Pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit Jelgavas vecpilsētā dzīvības bija krietni vairāk – tur atradās autoosta, darbojās pilsētas pirmā bibliotēka, tūristu klubs, strādāja rūpkombināts, krietni manāmāka bija ādu fabrika, ar kuras attīstību saistās šā rajona izaugsme 20. gadsimta sākumā. Tomēr pēdējā laikā vecpilsētā vērojamas izmaiņas: nobruģēti trotuāri, atjaunots ielu apgaismojums, atvērtas kafejnīca, frizētava, mākslas galerija, mūzikas klubs. Nevar nemanīt, ka kaut kas top. Saules pusē«Mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī ar visām ērtībām RAF mikrorajonā. Protams, ģimenei ar trim bērniem tas bija daudz par šauru. Tā pirms septiņiem gadiem nokļuvām Vecpilsētas ielā,» stāsta policists Raimonds Valters, kas ir plaši pazīstams kā lietpratējs kara vēstures lietās. Viņš lepojas ar 1904. gadā būvēto māju, kurā atrodas Valteru privatizētais dzīvoklis. Lepojas arī ar kaimiņiem, ar kuriem attiecības ir daudz ciešākas nekā iepriekšējā dzīvesvietā. Pagalma ļaudis uzticot cits citam savus dzīvesstāstus, sanākot kopā pie ugunskura Līgo vakarā, pagalmā zem zvaigznēm dzer šampanieti gadu mijā (ja neiznāksi pagalmā, būs pika par logu). 8. martā būšot arī vispārēja sieviešu sveikšana. Visiem kopā izdevies aizstāvēt pagalmā augošās kļavas, ko 1968. gadā iestādīja pretējās mājas iedzīvotāja Natālija Niedra. Raimonda sieva pedagoģe Daiga piebilst, ka gājusi par uzticības personu kaimiņienēm čigānietēm, kuras citādi baidījās ņemt darbā. Savukārt Valteru vecākā meita frizieru skolu beigusī Sigita piebilst, ka jaunieši ir draudzīgi, bez kādiem nacionāliem kašķiem. Pagalmā diskutējot par mākslu un vēsturi (tas lielā mērā tēva Raimonda iespaidā), bet kaimiņu rajona «okupanti» ar šejieniešiem spēlējot futbolu. Šķiet, pat vārds «okupanti» vecpilsētā skan mīļi, vismaz neaizskaroši, jo jau gadus trīsdesmit pirms atmodas vai katram Jelgavas taksistam bija skaidrs – ja jābrauc uz Okupantu rajonu, tad ar to jāsaprot deviņas savulaik padomju karavīriem un viņu ģimenēm būvētās piecstāvenes, kas pelēcīgi un vienveidīgi stāv starp vecpilsētu un Annas baznīcu. Jāpiebilst, ka daļa no tur dzīvojušajiem cilvēkiem pēc Krievijas armijas izvešanas ir prom, bet daļa iedzīvojušies un jaunā paaudze integrējusies. Ēnas pusē«Vakar vakarā nācu mājās. Pēkšņi skatos – no tukšās Sv.Annas draudzei piederošās mācītāja mājas dūmi kūp, bet iekšā kaut kas krakšķ. Pa aizsisto loga aili ielīdu iekšā un pārsteidzu divus bomžus, kas par pudeli ļergas bija apņēmušies kaut kam piegādāt trīs maisus ar malku,» stāsta Raimonds. Pirms neilga laika tur kāds bezpajumtnieks sadega. Piecdesmit metru tālāk atrodas tukša, ar «pumpiņu» noslēgta māja, kur pirms divām nedēļām alkohola dvingā kāds bezpajumtnieks tika noslepkavots ar 39 naža dūrieniem… Šajā lietā vēl turpinās izmeklēšana. Taču par agrāk izdarītajām zādzībām četri brāļi, vecpilsētas iedzīvotāji, jau sēž cietumā. Septiņus gadus dzīvojot vecpilsētā, Valteri savā mājā ugunsdzēsējus saukuši divas reizes (abos gadījumos ugunsnelaime varēja izcelties tā sauktajā sociālajā dzīvoklī alkohola dēļ), bet no apkārtējām mājām šajā laika posmā nodegušas trīs. Krāsmatas Jāņa Asara ielā pa lielu gabalu redzamas vēl šobaltdien. Tām līdzās ir peļķe, kur noslīka iereibis cilvēks, un kāda cita māja, kur pirms gadiem piecpadsmit dabūja galu vecenīte, kas izkrita cauri grīdai no otrā stāva tualetes. Skumji. Izaicinājums uzņēmējam«Vai tev malkas trūkst?» draugi vaicājuši uzņēmējai, vairāku frizētavu īpašniecei Edītei Krūmiņai, kad viņa deviņdesmito gadu sākumā vecpilsētā nopirka pirmo pagalam nolaisto, pamesto māju. Pēc dažiem gadiem tie paši smīkņātāji atzinuši, ka uzņēmēja rīkojusies ļoti gudri, lēti pilsētas centrā iegādājoties īpašumus, kuru vērtība vairākkārt palielinājās. «Lielas naudas man nekad nav bijis,» atzīst uzņēmēja, kas, pamazām ieguldot frizētavās nopelnīto, atjaunojusi jau trīs Vecpilsētas ielas mājas un nolūkojusi ceturto… Viņai šajā lietā esot izveidojusies sava restauratora saprašana. Kas attiecas uz biznesu, cilvēki uz frizētavu Vecpilsētas ielā nākot ļoti labi. Iespējami ātrāk vajadzētu gan pabeigt remontu K.Barona ielas galā, kas pagaidām ļoti apgrūtina iebraukšanu vecpilsētā. Suņa taku mīt nav viegliDiezgan grūti iet simt metru tālāk Dobeles ielā 68 izvietotajam dizaina birojam «Sudraba taka», kas pazīstams ar savu mākslas galeriju «Suņa taka». Pieprasījums pēc logo, veidlapām, bukletiem, galda kartēm, iesaiņojumiem, vizītkartēm ir mazinājies. Dizaineri Ilmārs un Ilona Drīliņi spriež, ka, lejupslīdei turpinoties, būs spiesti savu biroju pārcelt uz mājām un līdz ar to mākslas galerija «Suņa taka» var palikt tukša. Nākotni pelēkās krāsās vismaz pagaidām redz arī viens no lielākajiem zemes un ēku un īpašniekiem vecpilsētā Andris Bolmanis. Nodokļi aug, bet ienākumi samazinās. A.Bolmanim pieder arī nams Dobeles ielā 68, kur atrodas viena no dzīvīgākajām vietām vecpilsētā – Bērnu un jauniešu mūzikas klubs. Tur nedēļā apgrozoties ap trīssimt ģitāristu, bundzinieku, notiek koncerti, kā arī mūzikas terapija bērniem ar speciālām vajadzībām.
