Mēdz teikt, ka radiniekus un vecākus neizvēlas. Mazais cilvēkbērns pasaulē nāk ar vārdos neizteiktu cerību, ka būs mīlēts, lolots, pasargāts. Elejas meitenīte, kura jau vairākas dienas Rīgas slimnīcā cīnās par savu dzīvību, ir kārtējais pieaugušo nolaidības upuris. Par vainīgiem šajā situācijā nedrīkstam saukt nevienu – tas tiesas ziņā –, bet runāt par līdzatbildību – gan. Eleja nav Rīga, un tur cits citu pazīst. Vislabāk var izstāstīt kaimiņi, kas diendienā ir līdzās un parasti par visiem visu zina. Žurnālistiem viņi neslēpj, ka ģimenē, kurā aug divi mazi bērni, notiek biežas iedzeršanas, taču informēt par to sociālo darbinieku tā arī «piemirsa», līdz notika nelaime. Esam kļuvuši pārlieku neiecietīgi, auksti un vienaldzīgi, ielīduši savās aliņās klusi un rāmi. Nabadzības pārņemtajā Latvijā tai problēmu gūzmai, kāda tā ir šodien, sociālo darbinieku ir krietni par maz. Un kas cieš? Visvairāk, protams, bērni. Interesanti, kā ģimenes ārsts un viņa divi palīgi, zinot, ka ģimene ir sociālā riska grupā, var neievērot, ka trīsgadīgs bērns ir kārns un nesver vairāk kā gadu vecs mazulis. Nākot mājās pie jaundzimušā, taču nevarēja nepamanīt, ka kaut kas nav kārtībā ar vecāko. Ja tas tā būtu, slimība Elejas meitenītei tiktu atklāta ātrāk un, iespējams, viņas veselības stāvoklis šodien nebūtu tik smags. Diagnoze nav tāda, kuru, savlaicīgi konstatējot un ārstējot, dzīvībai draudētu briesmas. Meitenītei būs nepieciešams daudz spēka un laika, lai atlabtu. Mammas klātbūtne atveseļošanos noteikti paātrinātu, diemžēl Elejas meitiņa joprojām slimnīcā atrodas viena, jo mammai «nav sanācis» laika viņu apciemot, teic sociālais darbinieks.
