Liela daļa iedzīvotāju šovasar priekšroku dos nevis braucieniem uz tālajām zemēm, bet gan ceļošanai pa Latviju, tādēļ jaunā tūrisma sezona lauku tūrisma mītnēm solās būt labvēlīga, prognozē asociācijas «Lauku ceļotājs» vadītāja Asnāte Ziemele. Par atpūtas iespējām Latvijas laukos jau tagad aktīvi interesējoties ārzemnieki – arī tas ļauj cerēt uz labākiem rezultātiem nekā pērn. – Kā lauku tūrisma nozare pārdzīvoja ziemu? Tiem, kas pie kalniem, bizness šogad gāja ļoti labi. Sniegs lauku tūrismam ir pozitīva parādība. No Kolkas puses dzirdēju, ka viņiem šis gads bija pat labāks nekā iepriekšējais. Protams, grūti ir lielajiem, kas orientējušies uz milzīgām kompānijām un darba kolektīviem, šādas mītnes meklē jaunu auditoriju – tiem gājis ļoti grūti. Mazajiem, kas vienmēr bijuši atkarīgi tikai no individuāliem ceļotājiem vai nelielām grupām, negāja slikti. Ļoti smags bija pagājušā gada sākums, kad cilvēki nesaprata, ko tagad var atļauties un ko ne, bet pēc tam viss aizgāja normālā ritmā. Jāatzīst, ka lauku saimnieki ļoti pazemināja cenas – vidēji par 30 – 35 procentiem –, tāpēc viņi arī atguvuši savus viesus. – Kā šajā gadā mainījās vidējā saimniecība un vidējais tūrists, viņa prasības? Daļa tūristu pazuda vispār. tie nebija īsti ilgtspējīgi, iepriekš pēkšņi bija kļuvuši bagāti. Paliek labākā daļa, kas tiešām grib atpūsties, baudīt lauku piedāvājumu. Tie, kas brauc tagad, ļoti novērtē, ko viņi saņem. Neapšaubāmi augusi saimnieku viesmīlība. Katrs klients viņiem ir zelta vērtībā. Protams, ir tādi, kam neiet spīdoši, bet tā nav lielāka daļa. Ja kādam klājas ļoti, ļoti slikti, tam vienmēr ir kāds pamatojums. Protams, šoziem ļoti liela loma bija Rīgas tuvumam, tāpēc labāk veicās tām saimniecībām, kas atrodas ap 100 kilometru attālumā no galvaspilsētas vai no citām lielām pilsētām. Ir arī daudz personisku iemeslu, kāpēc kādam bizness nesokas. Iespējams, attieksme pret viesiem bijusi vīzdegunīga, un saimnieks nav ieguvis pastāvīgo klientu loku, jo 2009. gads kā neviens iepriekšējais bijis pastāvīgo klientu gads. Dabūt jaunus bija ļoti grūti.Bija saimniecības, kas iekritušas kaut kādā depresijā, ne jau lauku tūrisma biznesa dēļ, bet sakarā ar izmaiņām ģimenes locekļu ienākumos, un tas iespaido attieksmi pret viesi. Tikko tu esi negatīvs, to uzreiz mana. – Vai jūtat, ka normatīvais slogs, kas jāiztur lauku uzņēmējiem, pēdējā gada laikā kļuvis vieglāks?Nekas īpaši nav mainījies. Iespējams, mainījusies attieksme pret uzņēmēju. Bet tas, manuprāt, ir tāpēc, ka ierēdņu armija ļoti samazinājusies. Tajā pašā laikā kontrolējošo iestāžu attieksme atšķiras katrā reģionā. Vienā tās ir ļoti pretimnākošas, savukārt otrā – viss pa vecam. Kādā iestādē mums teica: liecieties mierā, mēs jūs nepārbaudīsim, nav resursu. Skrupulozi skatoties, tas nav ļoti labs risinājums, bet vidusceļu vajadzēja atrast. Piemēram, pārtikas kontrolē – izdarīt izņēmumus kādiem nacionālajiem ēdieniem vai tiem, kuru receptes saglabājušās autentiskas vai tuvu tam. Bet nekādu atlaižu nav. – Tā ka situācija ar ēdināšanas pakalpojumiem nav mainījusies?Nu mēs vairs nekliedzam. Jo PVD attieksme tiešām mainījusies, kaut tas arī atkarīgs no reģiona. Bet bija vesela rinda ar prasībām. Piemēram, no Latgales man zvanīja saimnieki, kas ir amatnieki. Viņiem ir sava asociācija, un viņi rīko amatnieku dienas. Šie cilvēki ir arī dziedātāji un dzied savas Latgales tautasdziesmas. Parādās AKKA/LAA un teic, ka jāpērk licence, jo tas ir publisks pasākums un viņi publiski dzied. Bet ideja bija, ka cilvēki sanāk kopā un dzied Latgales tautasdziesmas. Līdz kam mēs varam aiziet, ja amatniekiem jāpērk licence, lai savas asociācijas pasākumā varētu dziedāt tautasdziesmas? Nezinu, ar ko tas beidzās, bet ceru, ka tas nebija precedents nākamajām reizēm. Beidzot panācām būvnormatīvu izmaiņas, jo mazajām apbūvēm tie bija ļoti neloģiski. Palaikam parādās absolūti neelastīga VID attieksme. Atskaišu aizpildīšana, manuprāt, vēl joprojām ir drausmīgi sarežģīta. Tas nav normāli, ka pēc konsultācijas jāiet fiziski, un mazam uzņēmējam nav izstrādātas vadlīnijas, kur būtu uzrakstīts, kā tās rindiņas jāaizpilda. Man bija veiksme pusgadu padzīvot Kanādā, kur katrā pastā par brīvu var paņemt vadlīnijas, kā jāpilda deklarācija. Bet vesela rinda ierēdņu Latvijā to līdz šim nav spējusi izdarīt. – Kādas ir jūsu pozīcijas attiecībā uz iespējamu PVN samazināšanu?Ceturtdien tūrisma nozares pārstāvji bija pie premjera, lai runātu par to. Tikšanās bija ļoti pozitīva, jo premjers uzklausīja reālo situāciju no pašas nozares, nevis no vienas partijas. Protams, vislielāko iespaidu PVN atstāj uz viesnīcām, īpaši – Rīgas. Problēma ar PVN ir tāda, ka nevar teikt, ka mūsu cenas ļoti atšķiras no igauņiem – mēs to vienkārši nevaram atļauties, jo jākonkurē. Jā, igauņiem vēl ir iespēja par 10 procentiem iedot atlaidi, un mums tādas nav. Tas, uz kā rēķina Latvija nolaiž cenu, ir serviss un kvalitāte, kas ir diezgan kliedzoši. Viena tūroperatora pārstāvis, kurš nesen viesojās Rīgā, mums teica tā: četrzvaigžņu viesnīca, kur viņš palika, nevar nodrošināt nepieciešamo līmeni par to cenu, ko tā piedāvā. Tas nozīmē, viņš saka, ka es pēc tam saņemšu kaudzi ar pretenzijām. Mēs mēģināsim pierādīt ar skaitļiem – ja PVN samazinās līdz 10 procentiem, valsts dabūs atpakaļ to pašu naudu sociālajā un ienākumu nodoklī. Tas nozīmē, ka tiktu pieņemti jauni darbinieki, un tas ir ļoti nepieciešams. Viens cilvēks fiziski nevar apkalpot 20 gultu. Vienalga, kā dēļ mēs zaudējam tūristu – cenas vai servisa kvalitātes. Pasaulē aizgājusi ziņa, ka Baltija kļuvusi daudz lētāka un šurp var braukt. Tādēļ es domāju, ka vasarā mēs sagaidīsim daudz tūristu, bet pēc tam mums var būt problēmas, ka viesi aizbrauks ļoti neapmierināti. Bija runa arī par konferenču biznesu, kur mēs vairs nevaram ar Skandināviju konkurēt, tur cena ir par 10 procentiem zemāka. Runājām arī par to, ka liela daļa uzņēmēju pārgājuši uz «pelēko» pusi. – Kādu prognozējat lauku tūrisma vasaras sezonu?Ceram, ka mums būs 10 – 15 procentu pieaugums, salīdzinot ar pagājušā gada vasaru. Ārzemnieki izrāda diezgan lielu interesi, veic rezervācijas. Domāju, arī Latvijas tirgus ir atkopies tanī ziņā, ka cilvēki ir novērtējuši savas finansiālās spējas. Ja nenotiks nekas ārkārtējs, darbavietu skaitam vajadzētu palielināties, jo darbaspēka izmaksas ļoti samazinājušās. Manuprāt, liela daļa cilvēku ceļos pa Latviju, nevis brauks kaut kur prom. Cita lieta, vai viņi vienmēr izvēlēsies naktsmītni, bet kaut vai teltsvieta būs vajadzīga. Esmu ļoti optimistiska par nākamo sezonu.
