«Kas ritenim stūri ir salauzis un lācītim ausi ir noplēsis?» teju ar asarām acīs aizgūtnēm dziedājām bērnudārzā, dažas rindiņas vēlāk taisnodamies, ka paši gan tie nebijām. «Bet kas tad? Jā, bet kas tad?» dziesmiņa uzstājīgi prasīja noskaidrot, un vainīgais ātri vien atradās. Izrādās, tas ir mik-mik-mik-mik-mik Mikausis. Fū-ū! Lieta atrisināta. Vismaz pret mani!Šī līdz mielēm banālā fabuliņa kratīties vaļā no atbildības, norādot uz citiem vainīgajiem, patiesībā ir sena kā pasaule un viena no pirmajām aprakstītajām emocionālajām reakcijām. «Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?» Dievs jautāja Ādamam Ēdenes dārzā, savukārt viņš ar savu «Jā, bet» fiksi norādīja uz sievu, viņa – uz čūsku.Tā mēs turpinām rādīt, un var tikai pabrīnīties, cik agri apgūstam šo māku. Tā zināma jau pāris gadu vecam knēvelim, kurš tā vietā, lai atzītos, ka izēdis vecāku rūpīgi slēptās končas, spītīgi apgalvo, ka to darījusi māsa. It kā pēc drebelīgās balss intonācijas un acu skata, kas raksturīga sunītim, kurš kārto dabiskās vajadzības, uzreiz nevarētu saprast lietas patiesos apstākļus!Ar laiku gan pēdu slēpšanas un kratīšanās vaļā shēmas kļūst rafinētākas, bet vai tāpēc nekaitīgākas, ka ļauj tikt cauri ar veselu ādu? Drīzāk, ikreiz paveicot ko tādu, kas kvalificējas statusam «vainīgs», šī rētojas un pūžņo, līdz agri vai vēlu sāk smirdēt, jo arī garīgā gravitācija vēl joprojām ir spēkā. Tā vienkārši liek nopļaut iesēto!Tādēļ nesaprotu, kāpēc cilvēkam tik grūti atzīties un atvainoties… Jā, tā ir ļoti nepatīkama sava kailuma atklāšana, kad šķiet, ka kosmiskā ātrumā zūd pēdējās iemantotā statusa un pašcieņas strēmeles. Tāpēc mutes turas ciet, pirksti pavēršas visos iespējamos virzienos, tikai ne uz sevi, un galvas ierušinās smiltīs, kas neļauj skaidri apzināties vēl kādu garīgu gudrību. Pirmkārt, tavs nodarījums tevi tāpat atradīs! Bet galvenokārt atzīšanās nes piedošanu un mieru un aizklāj kailumu! Ko vairāk vajag pasaules vējos nobružātajam cilvēciņam, kam vēl jādomā, kā maizīti nopelnīt un tādēļ izdabāt pareizajiem ļautiņiem? Ja vien izdotos saņemties riskēt paskatīties, kas dzīvo aiz vārdiem: «Esmu vainīgs, lūdzu, piedod man!»
