Tautas atmodas darbinieku, «Baltijas Zemkopja» izdevēju Juri Māteru no Sv.Annas baznīcas pēdējā gaitā pavadīja tūkstoši
Tautas atmodas darbinieka, žurnālista un izdevēja Jura Mātera vārdu vai ik dienas izrunā gan Spīdolas un Valsts ģimnāzijā, gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopmītnēs, salonā «Pils putns», Jelgavas baptistu draudzē un citos namos, kas atrodas vienā no dzīvākajām pilsētas maģistrālēm – Mātera ielā. Spīdolas ģimnāzijas bibliotekāre Lita Vēvere teic, ka ģimnāzisti par J.Mātera dzīvi pētnieciskos darbus nemēdz rakstīt. Kaut ko jaunu par šo personību atrast esot gandrīz vai neiespējami. Profesionāli literatūrzinātnieki arhīvos visus pieejamos materiālus ir izpētījuši, un ģimnāzistiem tur grūti ko piebilst. Savukārt viņa literārais mantojums nav atzīts par tik augstvērtīgu, ka tas būtu jāiekļauj skolu programmās. Laikam šodien vajag būt īpaši ieinteresētam, lai izlasītu, piemēram, Māteru Jura romānus «Patriotisms un mīlestība» vai «Sadzīves viļņi». To atzinības laiks it kā pagājis. Taču 1879. gadā gan viens otrs laucinieks esot jūdzis zirgu un braucis uz Jelgavu vien tādēļ, lai iegādātos kārtējo laikraksta «Baltijas Zemkopis» numuru, kur «Sadzīves viļņi» tika publicēti turpinājumos. Cīnītājus tauta atcerasJau trešās atmodas laikā padomju kosmonauta Jurija Gagarina ielai atdeva Svētes vārdu, rakstnieka Andreja Upīša ielai (vecu vecajai Kannulējēju ielai) atgriezās pirmās Latvijas laikā dotais Mātera vārds (vārdu Juris dīvainā kārtā atmetot nost). Literārajā laukā A.Upītis neapšaubāmi atstājis dziļākas pēdas, bet politiskajā darbībā J.Māters jelgavniekiem bija vairāk nozīmīgs, un šonedēļ, kad viņam pienākusi 165. dzimšanas diena, Jelgavas Valsts ģimnāzijas bibliotēkā skolotāja Dzintra Meijere sarīkojusi nelielu publikāciju izstādi ar visos laikos aktuālu nosaukumu «Cīnītājs pret netaisnību un melu garu». Katerfeldu labvēlības gaismāJ.Māters dzimis 1845. gadā Aizputes apriņķī Cildu pagastā. Par izcilo personību tika baumots, ka viņa vectēvs bijis franču zaldāts, kas Latvijā apmeties uz dzīvi pēc Napoleona karagājiena. Ieraksti Valtaiķu draudzes grāmatā gan apstiprina citu – viņa senči bija Cildu pagasta Vidukļu saimnieki. Māteru ģimenē auga septiņi bērni. Tēvs nomira, kad Jurim bija tikai trīspadsmit gadu. Kad saimnieks, pie kura viņš strādāja par puisi, neļāva doties uz skolu, nākamais jaunlatvietis meklēja palīdzību pie mācītāja Johana Fridriha Katerfelda, kas bija slavenā latviešu tautasdziesmu vācēja un arī mācītāja Hermaņa Ērenfesta Katerfelda brālis, kurš jau gādāja par Ata Kronvalda izglītošanos. Katerfeldi savā rūpju lokā ietvēra arī J.Māteru. J.F.Katerfelds kļuva par aizgādni un mācītāja muiža – par otrajām mājām. Jāpiebilst, ka humānisma apdvestā Katerfeldu dzimta Jelgavas vēsturē iegājusi ar mācītāju Ludvigu Katerfeldu, kas ir psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» dibinātājs. Dzīvojot Jelgavas pilīPabeidzis Kazdangas pagastskolu, J.Māters sāka strādāt Skrundas pagasta tiesā par skrīvera palīgu, pārzināja pasta staciju un noteiktās stundās muižas aptiekā izsniedza zāles. Izglītību viņš turpināja pašmācības ceļā, ko pozitīvi ietekmēja vietējā barona Leona Koskula personība. Būdams rakstvedis dažādās iestādēs, J.Māters dzīvojis Kuldīgā, Rudbāržos, Kandavā un citviet Kurzemē. Piltenē viņa korekto darbu ievēroja Kurzemes gubernators Lilienfelds. Pateicoties viņa labvēlībai, 1873. gadā J.Māters pārcēlās uz Jelgavas pili un sāka strādāt par tipogrāfijas inspektoru un guberņas valdes tulku. Apģērbā un manierēs jaunais censonis neatšķīrās no vāciešiem, taču sirdī palika latvietis un savas tautas interešu aizstāvībai publicējās «Latviešu Avīzēs», «Mājas Viesī», «Baltijas Vēstnesī». Šie konservatīvie periodiskie izdevumi tomēr īsti nebija viņam pa prātam. Tā uzņēmīgajam vīram radās doma izdot savu laikrakstu «Baltijas Zemkopis». Lai arī viņš nebija lietpratējs lauksaimniecības zinātnē, izdevuma nosaukums piesaistīja uzmanību tolaik lielākajā latviešu tautas daļā un viņa izdevumu pirka (viens no dedzīgākajiem atbalstītājiem bija turīgais Tadenavas saimnieks Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns). «Baltijas Zemkopi» lasījuši arī pilsētnieki, un tajā pienācīga vieta tika ierādīta izglītībai un tieslietām. J.Māters bijis ātrs un kaismīgs polemiķis, taču viņa vārdu kaujām neesot paliekošas nozīmes. Par vienu no Māteru Jura idejiskajiem pretiniekiem kļuva agrākais draugs latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns. Atzinība nāk vēlākPārmērīga godkāre, naudas tērēšanas liga noveda J.Mātera izveidoto «Baltijas Zemkopi» parādos (laikrakstu viņš pārdeva, taču tas nelīdzēja) un galu galā parādu cietumā. Kā rakstīja Ā.Alunāns, Māteru Jura laimīgā zvaigzne nozuda, izjuka arī ģimenes dzīve ar Almu. Kad 1885. gada februārī tūkstošiem cilvēku, pārsvarā laucinieki, Māteru Jura izdevēja talanta cienītāji, izvadīja viņu pēdējā gaitā no Jelgavas Sv.Annas baznīcas, neviens laikraksts nekrologu nepublicēja. Tikai pēc pusgada J.Mātera tuva drauga Indriķa Laubes izdotajā žurnālā «Rota» parādījās neliels apcerējums, kurā tika secināts: «Kaut arī strīdiņos ne katrreiz bija taisnība, tomēr viņš dūšīgi aizstāvējis latviskos centienus.» Lielākā atzinība Māteru Jurim atnāca Latvijas brīvvalsts laikā, kad izdeva viņa kopotos rakstus un 1935. gadā Valsts prezidents Alberts Kviesis pie Kazdangas pils atklāja pieminekli. Cienīgs piemineklis viņam tika uzlikts Jelgavā Jāņa kapsētā (mūsdienās to sauc par Alunāna parku). Tur notika piemiņas brīži Jelgavas Lauksaimniecības vidusskolas audzēkņiem, mazpulkiem. Deviņdesmitajos gados šajā vietā piemiņas akmeni savas organizācijas dibinātājam atklāja Jelgavas Latviešu biedrība. Jelgavas politiski represēto apvienības «Staburadze» vadītājs Pēteris Āns atceras, ka pēc Otrā pasaules kara Jelgavā uzradās nacionālais partizāns, terorists, kurš sevi sauca par J.Mātera mazdēlu Jāni. Tā gan diez vai varētu būt patiesība, jo jau 19. gadsimtā viņa dēli Pauls un Arvīds emigrēja uz ārzemēm (pirmais kļuva par gleznotāju, otrais – fermeri Austrālijā). Raksta sagatavošanā izmantots teātra zinātnieces Birutas Gudriķes pētījums par Māteru Jura dzīvi.
Anekdotisks atgadījumsEnerģiskajam un straujajam Māteru Jurim sieva bija Alma. Kādā vakarā, kad viņam pie rokas gadījies vairāk naudas, dzīvoklī salasījies prāvāks draugu pulciņš. Sākuši iedzert un runas turēt. Viesu starpā arī dažs students. Viens no viņiem teica runu, ko beidza ar vārdiem: «Augstas laimes mūsu mīļajai Alma mater!» (ar to domādams savu augstskolu). Nu cēlies augšā pats namatēvs un teicis: «Pateicos par laba vēlējumiem manai sievai, kas gan par nožēlošanu šovakar nevarēja būt klāt. Te kāds no vakara dalībniekiem, nevarot valdīt smieklus, iespurdzies. «Kas tad tas!» pārsteigtais namatēvs skatījies apkārt – visi smīn par viņu un viņa sievu! «Vai jūs te esat sanākuši ņirgāties un smieties?! Ak, tādi jūs esat mani draugi! Laukā!» Pārpratumu tanī vakarā nav izdevies noskaidrot un draugiem bijis jāpazūd.
Māteru Jura idejas un darbiIestājās par latviešu valodas mācīšanu lauku skolās un ieviešanu tiesvedībā un darījumu dokumentos. Radīja jaunvārdus: aizdevums, darījums, īres līgums, rokas ķīla, tapinājums u.c. Aicināja saimniekus izpirkt no muižām lauku mājas un saimniekot privāti, iestājās par latviešu zemnieku tiesībām, atmaskoja komunistus, kas «slinkojot un pūstot kāro pēc godīgo cilvēku mantas».Aizstāvēja nacionālo vienotību – saprašanos dažādu šķiru tautiešu, kā arī latviešu un vāciešu starpā. Nokārtoja atļauju Jelgavas Latviešu biedrības dibināšanai, izmantojot savu kompetenci tieslietās.
