Tā kā ar māsu Zani esam dvīnes, mums jābūt ļoti līdzīgām, bet mēs, kā par brīnumu, tādas neesam (vismaz pašām tā šķiet). Agrāk ģērbāmies vienādi, bet tagad, divpadsmit gadu vecumā, to vairs nedarām. Bet mums ir kopīgi niķi un nedarbi.
Tā kā ar māsu Zani esam dvīnes, mums jābūt ļoti līdzīgām, bet mēs, kā par brīnumu, tādas neesam (vismaz pašām tā šķiet). Agrāk ģērbāmies vienādi, bet tagad, divpadsmit gadu vecumā, to vairs nedarām. Bet mums ir kopīgi niķi un nedarbi.
Pirmo nopietno nedarbu pastrādājām piecu gadu vecumā. Tad mums abām vēl bija gari mati. Sadomājām spēlēt frizieros: sākumā friziere bija Zane, bet kliente – es. Zane paņēma lielās šķēres un ķērās pie darba. Lai mamma neko nepamanītu, istabā izslēdzām gaismu un nolīdām kaktiņā.
Pēc kāda brīža mamma ienāca istabā un, protams, uzreiz ievēroja uz grīdas prāvas matu šķipsnas. Nobijāmies, taču es, lai nepaliktu māsai parādā, teicu: «Nu, dod šķēres, tagad es būšu friziere!»
Paspēju «nofrizēt» tikai vienu šķipsnu, jo mamma mūsu spēli pārtrauca. Kad ieslēdza gaismu, mani mati pieres daļā bija nogriezti līdz ādai, bet Zanes matos bija liels robs. Par šo nedarbu visu vakaru nostāvējām kaktā, piedevām vēl nedabūjām vakariņas.
Kopīgs mums ir, lūk, kas: abām daudz vasarraibumiņu, esam vienāda auguma, ļoti kautrīgas, mācāmies vienā skolā un klasē, patīk fizkultūra un riteņbraukšana, mīļākie dzīvnieki ir zirgi. Bet arī atšķirību mums ir ļoti daudz. Ļaunākās slimības vienmēr uzklupa man, tāpēc esmu slimīgāka nekā Zane, bet manu māsu ļoti «mīl» kukainīši, īpaši ērces, kuras, par laimi, nekad nav bijušas slimas.
Redziet, dvīņu dzīve nemaz nav tik viegla!
