10 kilometru biatlona sprinta distance. Nevienas kļūdas stāvus šautuvē, nevienas guļus, neviena soda apļa, un vieta uz goda pjedestāla otrā pakāpiena. Šoreiz gan nav runa par Vankūveras scenāriju, bet mūsu Vidzemi, Priekuļiem, kur pirms nedēļas Latvijas junioru izlases dalībnieks Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes students Jānis Zvaigznītis nopelnīja Latvijas II ziemas olimpiādes sudraba medaļu. Toties konkurentos un arī līdzās uz paaugstinājuma gan bija tikko atgriezušies «vankūverieši» – Kristaps Lībietis uz pirmā un Edgars Piksons uz trešā pakāpiena.Ko Latvijā neredz«Protams, biju priecīgs,» saka Jānis par iespēju nostāties līdzās tādiem vīriem, kas, tāpat kā Ilmārs Bricis, pašu mājās ir viņa autoritātes. Taču pavisam cita lieta un daudz lielāka pieredze esot startā un distancē samēroties ar pasaules klases sportistiem, jo «tad tikai īsti redzam, kurā līmenī atrodamies». Tas acīmredzot teikts par 2009. gada pasaules junioru čempionātu Zviedrijā, pirmo šāda ranga pasākumu Cēsu BJSS trenera Jura Stīpnieka audzēknim, kurš palika visai necilā vietā. Vai tikpat labi par Eiropas U-26 čempionātu nupat februāra beigās Igaunijā, Otepē, kur arī mūsējo sasniegumi bijuši drūmajiem lietus un puteņa apstākļiem atbilstoši.«Viesnīcas mums nebija, uz divu dienu sacensībām katru rītu devāmies no mājām. Piecos cēlāmies, lai brauktu 190 kilometru ar autobusu. Redzējām, kā citi jau dienas iepriekš ieradušies, izpētījuši trasi, piešāvušies,» Jānis piemin arī konkurentu labāko inventāru, taču intonācijā nemana rūgtumu, drīzāk – apstiprinājumu jau ierastai situācijai.«Pēc sacensību dokumentiem varējām analizēt un salīdzināt sportistu šaušanas ātrumu. Lēni esam. Latvijā jau to neredz, jo te visi tādi.»Kā šo lietu labot? «Ar treniņiem psiholoģiskajā noturībā un šautuvē,» nenoliedzot trenera galveno lomu, pirmo gadu junioru kārtā nonākušais biatlonists spriež, ka abi minētie izaugsmes virzieni pie mums lielā mērā paliek paša sportista ziņā. Un jaunatnes līmenī – arī vecāku ziņā, jo viena patrona maksā piecus santīmus, treniņš – piecus latus, ko sporta skola nevar nodrošināt.Līdz ar slēpēm atved snieguTā varētu teikt par vidzemnieku Jāni Zvaigznīti, kas šajā Zemgalē neredzēti sniegotajā ziemā vada savu pirmo mācību gadu LLU Meža fakultātē un jau paspējis aizstāvēt augstskolas godu XX universiādē slēpošanā. Jelgavas studentu komanda vīriem izcīnīja augsto otro vietu, sievietēm trešo, bet individuāli labākais sasniegums bija Jāņa bronzas medaļa piecu kilometru distancē gan klasiskajā, gan brīvajā stilā.«Es jau tomēr neesmu līdzenuma slēpotājs,» sportists atzīst, ka mugura pēc tam dabūjusi just klasiskā stila sekas, kas varbūt nedaudz ietekmējušas arī rezultātus pēc dažām dienām Latvijas čempionāta kārtā Madonā un varbūt arī Otepē. «Saskaitīju – divpadsmit dienās sanāca astoņi mači,» pirmo gadu junioru konkurencē startējošais biatlonists secina, ka tas laikam bijis mazliet par daudz.Uz slēpēm viņam šī ir septītā sezona. «Priekuļu novada Liepas pamatskolā bija bumbu spēles, krosi, vieglatlētika. Man vislabāk padevās skriešana, bet piedalījos visur, kur lika. Patika jau arī,» Jānis atceras, ka pēc astotās klases pirmoreiz uzaicināts uz biatlona nometni «un tad tas aizgāja». Vidusskolā mācījies Cēsīs, bet trenējies pie J.Stīpnieka Priekuļos, kur nodarbojas joprojām. «Ar treneri man ir paveicies. Gan atbalsta, gan parauj arī aiz rokas, ja ko neesmu izdarījis.»Piektdiena lekciju grafikā brīva, ceturtdienas vakarā Jānis brauc uz mājām, un trīs dienas var slēpot. Izvēlējies pareizo augstskolu«Informāciju palasīju, mājas lapu papētīju, domāju, ka esmu trāpījis,» Jānis smaida, ka viņam kā zēnam no laukiem, kuru vienmēr saistījusi daba, Meža fakultāte acīmredzot ir īstā vieta. Turklāt meža zinātne, viņaprāt, ir perspektīva nozare. Ar studenta prātu jaunietis tagad secina, ka vidusskolā būtu varējis labāk apgūt matemātiku, vairāk pievērsties angļu valodai. Taču sports māca, ka ar cītīgu darbu viss ir panākams.Pirmajiem kursiem obligātajām sporta nodarbībām viņš izvēlējies volejbolu, bet biatlonam nepieciešamo fizisko kondīciju krāj trenažieru zālē un peldbaseinā. Slēpes gan pagaidām atstātas mājās. Nē, vienreiz arī atvestas līdzi – kad visādi citādi aktīvie «meži» gatavojās augstskolā izsludinātajiem Sniega svētkiem. Humoram Jānis todien savā garderobē slēpju zābakiem bija pielāgojis žaketi un kaklasaiti, tomēr slaidais slidsolis ļāva nojaust, ka te darīšana ne jau ar svētdienas slēpotāju.Vai nākotnes plānos varētu būt nākamā ziemas olimpiāde Sočos? No tiešas atbildes Jānis izvairās, taču ir pārliecināts, ka biatlonam Latvijā ir labas tradīcijas un līdz ar to arī nākotne. «Panākumu atslēga slēpjas spējā pārdzīvot neveiksmes,» ir viens no jaunā sportista secinājumiem, ko varētu attiecināt arī uz visu pašreizējo Latvijas biatlona saimniecību. «Ir jānāk pārmaiņām un jādara viss, lai būtu labāk.»
ViedoklisJuris Stīpnieks, treneris Lai tādus rezultātus sasniegtu, jābūt centīgam. Biatlonā vajadzīga arī galva uz pleciem. Pēdējā gadā Jānis ir ļoti progresējis slēpošanā, fiziskajā sagatavotībā. Ir labi šāvis stāvus, bet guļus šaušanā un šaušanas stabilitātei kopumā vēl jāpiestrādā. Bija prieks par viņa startu sprintā Latvijas olimpiādē – abās šautuvēs pa nullēm un nevienu soda apli nedabūja. Domāju, par labu ir nākuši pasaules un Eiropas līmeņa starti, pēc kuriem, kā mēs, treneri, sakām, – galvā klikšķis ir noticis. Prieks, ka viņš studijām izvēlējies Meža fakultāti – ar tēva darbu saistītu nozari. Ar LLU Sporta katedras vadītāju Viktoru Valaini savulaik esam kopīgi sportojuši, un, domāju, viņš sniegs Jānim atbalstu tādā kā «biatlona krusttēva» lomā. Sapņi mums ir lieli, un ceru, ka Vankūveras neveiksmes biatlonā būs pamudinājums lielāku atbalstu veltīt jaunās maiņas sagatavošanai.
