Kaut arī inženierim Igoram Pullem ir stabils darbs pilsētā, viņš turpina vadīt paša dibināto zemnieku saimniecību Mazplatonē
Ceļš uz Mazplatones zemnieku saimniecību, pie Smedēniem no Elejas šosejas nogriežoties uz Poķu ceļa, iet pa plašiem laukiem, līdz tu nonāc pie pašas Lielplatones un Platones pagastu robežas. Pārbraucot pāri tiltiņam, kas ved pāri tikko atkusušu straujteču svītrotajai Platones upītei, paveras skats kā mašīnu ringā, kur var atrast vairākus desmitus tehnikas vienību – traktorus, smagās un vieglās automašīnas, autoceltņus, cisternas, transportierus. Dzīvžogus vai kādus citus ainavu arhitektūras elementus nemana. Nav grūti uzminēt, ka šeit visu lietu kārtību nosaka vīrs, kuram ir tuva tehnika, rūp ražošana un kurš ir tik ļoti aizņemts, ka neatliek laika skaistuma lietām. No darbnīcām, ģērbies darba kostīmā, iznāk arī pats saimnieks Igors Pulle. Smaidīgs, laipns, enerģisks vīrs starp piecdesmit un sešdesmit. «Jā, saimniecības centrā trūkst maiguma. Daļa no redzamās tehnikas, kas pirkta dažādās izsolēs, ir metāllūžņi. Tomēr daudz kas ir saremontējams un lietojams,» par savu uzņēmumu lietišķi stāsta I.Pulle. «Ja man jaunībā kāds būtu teicis» Kaut pagājuši jau gandrīz divdesmit gadu, viņam ir smeldze par to, ka deviņdesmito gadu sākumā neizdevās saglabāt tādu pirmrindas uzņēmumu, kāds bija mācību un pētījumu saimniecība «Jelgava», kur viņš, dzīvojot pilsētā, strādāja par enerģētiķi. Turpat otrā pagasta pusē lielvircavnieki apvienojās agrofirmā, un tā sekmīgi darbojas. Bet ar bijušo mācību un pētījumu saimniecību iznācis citādi. Braslā zirgus nemaina, taču juku laikos mainījusies saimniecības vadība un rezultāts varējis būt krietni labāks. Mazplatones fermu, kur vairākus gadu desmitus bija audzēti jaunlopi (līdz piecsimt galvām), I.Pulle privatizējis izdemolētu, bez logiem un durvīm, un arī bez lopiem. «Ja man jaunībā kāds būtu teicis, ka es, dzimis, audzis pilsētā, pārcelšos uz laukiem, audzēšu aitas, cūkas un govis, – neticētu. Kaut gan esmu beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, mani vilināja elektrotehnika, elektronika. Bet te piepeši četrdesmit gados tevī atmostas asinsbalss, kas liek kopt zemi, audzēt lopus,» smaidot saka I.Pulle. Viņa vecvectēvus, kas nāk no Grodņas apgabala Baltkrievijā, padomju vara pieskaitījusi kulakiem, un māte, vēl būdama nepilngadīga meitene, kopā ar ģimeni izsūtīta uz Sibīriju. Tur viņa satika no Valkas izsūtīto mehāniķi Artūru Pulli (viņam, divdesmit divus gadus vecam jauneklim, bija safabricēta apsūdzība par spiegošanu). Sibīrijā radās Puļļu ģimene, kurā 1954. gadā piedzima dēls Igors. 1966. gadā ģimene ieradās tēva dzimtenē. Igors mācījās Smiltenē, Cēsīs, apguva latviešu valodu. Pēc augstskolas beigšanas viņš ieprecējās Jelgavā. Kopā ar sievu Zinaīdu izaudzināti četri bērni, taču dzīve laukos dzīvesbiedrei neliekas vilinoša. Toties Igors, saimniekojot Mazplatonē, katru dienu ir Jelgavā, kur kopš 1994. gada strādā par inženieri siltumtīklos (tagad uzņēmumā «Fortum Latvia»). Tā nu ģimenē izveidojies kompromiss. Lopkopība ir sirdsdarbs«No zemnieku saimniecības, sevišķi sākumā, atdeves nebija, tikai ieguldījumi, bet ģimene jābaro. Tādēļ visu laiku paralēli esmu strādājis gan pilsētā, gan laukos. Beidzamajā laikā šķiet, ka abus šos darbus apvienot kļūst par grūtu. Ja jēriņš piedzimst un trīs stundu laikā nedabū mātes pirmpienu, tas neizdzīvos. Tādēļ ik pa laikam kūtī nākas pieiet man vai kopējam, lai redzētu, kas un kā. Zemniekiem, kuri audzē labību, ir vieglāk – iesēj, nokul un pusgadu esi no rūpēm brīvs. Taču lopkopībā steidzams darbs var atgadīties cauru gadu un ik brīdi,» spriež I.Pulle. Mazplatonē viņam ir uzticami palīgi. Sestdien izdevās sastapt turpat kaimiņos dzīvojošo Ivitu Veidmani un Irinu Milleri. Abas strādā Jelgavā, taču I.Pulles saimniecībā rod iespēju piestrādāt. Mūsdienās prātīgs cilvēks jau no darba neatsakās, saka I.Millere. Viņa ilgus gadus savās mājās turējusi govi, taču tagad tas iznākot pārāk dārgs prieks. Bet ar mājlopiem darboties viņai patīk, un sestdienās, svētdienās Irina strādā Mazplatones fermā. I.Veidmane, kurai pilsētā ir darbs maiņās, piebilst, ka Igors esot pārāk labsirdīgs saimnieks. Viņasprāt, vajadzētu lielāku stingrību darba attiecībās ar dzērājiem, kas citādi var būt labi, savu lietu zinoši strādnieki, bet, kad nelaikā uznāk «svētki», tas esot kā postošas lietavas, ko otrs cilvēks apturēt nevar. Kā būs pēc gadiem divdesmit?Palīgos uz Mazplatoni brauc arī Igora dēli. Pats viņš joko, ka «divi teķi vienā kūtī nederot». Vēl tomēr tēvs grib, lai Mazplatones saimniecībā viss notiek pēc viņa prāta. Tomēr, runājot par attīstību, jautājums par ražošanas vadītāju Mazplatonē, kā Igors saka, ir atklāts. Pirms neilga laika viņam bijis biznesa piedāvājums no dāņu uzņēmēja, kas Bauskā audzē sivēnus. Teorētiski Mazplatonē varētu izveidot kompleksu, kur gadā izaudzētu 21 tūkstoti cūku (trīs reizes pa septiņiem tūkstošiem). Pāris kilometru nostāk atrodas Poķu ciemats, un varētu domāt, ka nekādas smakas vismaz līdz turienei neaizietu. Dānis piedāvājis savus ģenētiski augstvērtīgos sivēnus, ko atliek vien četrus piecus mēnešus nobarot un var pārdot. Būvnieki izskaitļojuši, ka investīcijas fermas pārbūvē pienāktos ap pusotru miljonu latu. «Dānis uz mani skatās, ko es teikšu. Bet vai man vajag uz vecumdienām, ņemot kredītu, ieķīlāt visu mantu, un tu vēl nezini, kāds būs rezultāts. Cūkgaļa šodien iet labi, bet varbūt rīt tāpat kā deviņdesmitajos gados no Polijas to ievedīs par 23 santīmiem kilogramā (turklāt papīri bijuši pilnīgi kārtībā)?!» spriež I.Pulle. Tā viņš šo piedāvājumu noraidījis un sadarbojas ar Platones pagasta saimniecībām, kurās audzē aitas, kā arī nomā aramzemi. Ar netālo kaimiņu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolventu čečenu Abakaru Gasahanovu apspriedis jautājumu par kautuves būvēšanu. Rīgas tirgū aitas gaļa iet pa pieciem līdz septiņiem latiem kilogramā. Musulmaņi gan saskaņā ar savu ticību var ēst tikai tādu dzīvnieku gaļu, kurus kaujot ievērots rituāls, tostarp skaitīta lūgšana. Korānā diktētā prasība neēst cūkas, bet gan aitas vai liellopa gaļu esot gluži loģiska. Proti, siltajās austrumu zemēs cūkas gaļa ātri bojājas, taču, piemēram, aitas uzglabājas ievērojami labāk. Tuvākajā laikā I.Pullem ir doma attīstīt kaltes pakalpojumus, kartupeļu audzēšanu (agrāko cukurbiešu sējumu vietā), piena lopkopības virzienu. ierīkojot dzesētavu, to varētu pieņemt pienotava. Pagaidām Mazplatonē izslauktais aiziet teļiem un cūkām un dažiem jēriem, kuri pieradināti pie govs piena. Tie nu gan aug neparasti brangi, augstvērtīgā gaļa domāta savējiem, draugiem un paziņām, barteriem. I.Pulle saprot, ka tāda lopu audzēšana nav īsti bizness, bet ko padarīsi, ja senču balss aicina laukos strādāt.
Igors PulleDzimis 1954. gadā Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā, politiski represēto ģimenē.1966. gadā kopā ar ģimeni atgriezies Latvijā.1978. gadā absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāti, iegūstot inženiera elektriķa specialitāti.No 1978. līdz 1984. gadam strādājis par inženieri ceļu būvē, kā arī elektriķi reklāmu stendu iekārtošanā. No 1984. līdz 1994. gadam strādājis LLU mācību un pētījumu saimniecībā «Jelgava» par enerģētiķi.No 1994. gada inženieris Jelgavas siltumapgādē.1995. gadā privatizējis fermu un trīs hektārus zemes Mazplatonē.Patlaban viņa vadītā zemnieku saimniecība pastāvīgi nodarbina četrus strādniekus, 200 hektāros audzē graudus, fermā – govis, cūkas un aitas. Precējies, ģimenē izaudzināti četri bērni.
