Sirds pati zina savas sāpēs, un neviens svešinieks nevar pilnīgi iejusties tās priekos, gudrā Zālamana sacīto atceros ikreiz, kad kāds saldi piebraucis ar kārtējo «sveiki, kā tev klājas!». It kā interesētu… Var tikai pabrīnīties, cik veikli globalizācija darījusi savu, pieticīgajam «labdien» piekabinot lišķīgo «how are you», kas mulsinošā pusvārdā savulaik atstājis daudzus rietumkrasta iekarotājus, taču ne par to stāsts. Drīzāk par pārspīlētām gaidām būt sajustam, ko tomēr tik ļoti, ļoti gribas.Kuru gan tas interesē, ka vakar apraudājos, skatoties banālu TV šovu, jo dažas notis nedzirdētā dziesmiņā atplēsa veselu kaudzi sāpīgu atmiņu. Kuram rūp, ka nokavēju darbu, jo kā akā bija pazuduši bērna silto dūraiņu pāri, bet bez tiem aukstajā laikā nekā! Un vēl tas, ka visu rītu šķendējos, jo kaķis kārtējo reizi aizmirsis, kur viņa kaste, tāpēc piesmirdinājis manu guļamistabu. Tāpat – kuru iepriecina mani prieki? Todien saule logā iespīdēja tādā leņķī, ka burtiski saviļņoja būtības dziļākos slāņus, ļaujot apzināties, ka pavasaris ir klāt un tādēļ viss būs iespējams – dzīvība rosīsies, putni gavilēs un sprāgs smaržas violetās, dzeltenās un baltās krāsās. Šis prieka mirklis ir tik maģiski trausls, ka grūti atrast vārdus, lai to fiksētu, kur nu vēl nodotu citam. Kāpēc tad iedomāties, ka vien no atbildes uz jautājumu, kā man iet, tas gribēs un spēs uztvert to pašu viļņošanos? Netici? Pavēro savu ciemiņu sejas laikā, kad aizgūtnēm stāsti un rādi bildes par saviem ceļojumiem – kalnos piedzīvoto klusumu, lielpilsētas kņadu, ko nevar radīt pat divas Rīgas kopā, citas kultūras savdabību un ļaužu neparasto vaibstu spēli, kas dažu dienu laikā tevī pašā uzjundījusi tik spilgtu emociju gammu, ka pietiks visam gadam. Bet viņi skatās, mulsi smaida un pieklājīgi māj ar galvu. Nesaprot. Viņiem tās ir vienkāršas bildītes ar daudzkārt redzētiem tēliem bez satura.To zina vien mana sirds, un varbūt tur tas arī lai paliek! Lai krājas, iezogas acīs un smaidā! Nav liela māksla izkaisīt vējā vai samainīt sīknaudā to, kas dvēselē aužas smalkām stīgām. Nedomāju, ka šādi glabāti dārgumi veicinās savrupību un neieinteresētību citos, ko uzskata par mūsu steigas pilnā laikmeta lielāko nelaimi. Vienmēr būs vieta arī veselīgai vientulībai!
