Cik gan bagāti un izšķērdīgi dod un rāda daba! Neizskaitāmus smilšu graudus, zvaigznes debesīs un zāles stiebrus. It kā tai nerūpētu likums, ka viss reiz beidzas un iztērējas. Tā turpina ik jaunu pavasari sarūpēt milmilmiljoniem sulīgi zaļu lapu un tikpat neiedomājamu skaitu rudenī krāsot, liekot aizrauties elpai, lai pēc mirkļa tās pārvērstu prastākajos dubļos. Un ziedi! Mūsu ziemeļu nostūris gan ar tiem netiek īpaši lutināts, bet saulei draudzīgākajos punktos tie vienkārši bur un tur ar savām spilgtajām krāsām, formām un daudzveidību. Varētu jau pietikt ar pāris ziediņiem jasmīna krūmā un dažiem āboliem ābelē, bet – nē! Kā milzīgas gubas tie savā laikā triumfē, atstājot mūs mulsus neizpratnē, ko ar to bagātību darīt. Un tā bez gala un malas, nemaz nerunājot par lietus lāšu kvantumu un filigrāno sniegpārsliņu, kur katrs eksemplārs ir apbrīnas vērts, nesaskaitāmību vienam neilgam brīdim.Un tajā visā mēs, kuriem viss dzīvē ir limitēts un saskaitīts. Pat mati un nervu šūnas, ko kāds iedomājies esam bezgalīgas, līdz ātri vien attopas iztukšots. Pārāk bieži dzīvojam pie šīs robežas, kas liek skaitīt, kalkulēt un ekonomēt. Iespējams, tāpēc arī eksaktie priekšmeti vienmēr cīnījušies ar literatūru un mākslu, lai jau kopš mazām dienām jaunajā paaudzē iedīdītu cilvēka nožēlojamo mūžīgā deficīta realitāti. Tā nu tas ir, ka ļoti, ļoti daudziem ik mēnesi nāksies domāt, kā cienīgi izvilkt līdz nākamajai algai. Kur ieguldīt no pieticīgā mazumiņa, lai būtu ko nedaudz vairāk paņemt? Aizņemties, lai apmierinātu kādu no brēcošākajām vajadzībām? Laikam tāpēc tā sajūta, ka visa laime naudā. O, būtu miljons, un visi sapņi piepildīti! Beidzot varētu doties pasakainā kruīza ceļojumā, nevis kārtējo reizi kratīties ar telti un konserviem pa dzimto zemi. Iekrist ekskluzīvos pērļos, malkot pašu labāko šampanieti un aizmirsties, ka ārā plosās totāls iztrūkums.Taču arī bagātie raud, tāpēc nebūs viss tas apmierinājums naudiņās. Kāds teicis, ka nav ko nožēlot lietas, ko nevar mainīt. Jā, fiziskajā pietrūkst, bet vai tādēļ nevar paņemt citur? Ir joma, kur vēl joprojām kūsā pārpilnība un uz visiem laikiem tiek veldzētas mežonīgākās slāpes. Vien jāatrod tā…
