Lieldienu zaķis palīdz meklēt gan olas, gan arī jaunas dzīves atziņas
«Kristus ir augšāmcēlies, patiesi, patiesi Viņš ir augšāmcēlies!» Jācer, ka arī šogad, pateicoties Dieva žēlastībai, nepienāks pasaules gals un svētdien pasauli priecīgi pāršalks šis Lieldienu sveiciens. Draudzes kopība, mācītāja sprediķis, Svētais Vakarēdiens jeb euharistija, grēku nožēlošana pie biktskrēsla – tas saistās ar to, kas Lieldienās notiek dievnamu sienās, taču Lieldienas iznāk arī ārpus tām. Viens no svētku simboliem ir Lieldienu zaķis. Pērn tūlīt pēc Svētās mises katoļu katedrāles parkā to atveidoja draudzes locekle Valsts zemes dienesta darbiniece Liāna Ribkinska. «Zaķa» ieceres šīm Lieldienām vēl esot jāpatur noslēpumā. Olu meklētāju bija vairāk«Lieldienu zaķītis – olu un dzīves atziņu meklētājs – var labi kalpot kā tiltiņš starp laicīgajām un garīgajām tradīcijām. Tādēļ arī bīskaps Antons Justs ieteica man to pamēģināt ar bērniem katoļu katedrāles dārzā,» stāsta L.Ribkinska. Viņai pieredze zaķa lomā jau no deviņdesmito gadu sākuma, kad Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Studentu klubs Anitas Pūses vadībā sāka rīkot Lieldienu pastaigas pils parkā. Liāna tolaik strādāja LLU par dārznieci un uzņēmās organizēt Pils parka rotāšanu. «Tolaik pulksten astoņos aizgāju uz Svēto misi ar procesiju katedrālē. Ap pulksten 11 sākās bērnu izklaide Pils parkā. Priesteris Eduards Zaksis ar draudzes bērniem devās uz turieni, un svētki turpinājās. Arī tagad draudze tiek aicināta iesaistīties pilsētas un LLU kopīgi rīkotajā Lieldienu pastaigā. Lieldienu zaķītis katedrāles dārzā no sava brāļa Pils parkā mazliet atšķiras vienīgi ar bērniem uzdotajiem jautājumiem. Pirmais ir tuvāks Bībelei. Pērn baznīcas dārzā bērnu acīm ticis paslēpts ap divsimt olu. Daļu pirms dievkalpojuma beigām esot atraduši «bomzīši», bet labuma pieticis visiem. Karotītes saņēmējs apgūst ticības pamatus Vienas no jaukākajām Lieldienu atmiņām Liānai saistās ar jaunā jelgavnieka karotītes saņemšanu, kas viņas mazdēlam Rūdolfam tika pasniegta pirms pieciem gadiem. Nu jau zēns paaudzies un apgūst ticības pamatjautājumus katoļu svētdienas skolā, kur savukārt tagad darbojas viņas jaunākā meita Līga. Liāna akcentē, ka svētdienas skolā daudz spēka iegulda Karmelītu klostermāsas, kas pie bērniem nāk no citas, neikdienišķas, pasaules. «Karotīšu dāvināšana arī ir labs piemērs, kad garīgās tradīcijas veiksmīgi savietojas ar laicīgajām,» atzīst L.Ribkinska. Kuļičs un olas ir apaļasKristīgā ticība Liānas ģimenē stingri uzturēta arī padomju laikos, kad baznīca bija nošķirta no sabiedrības, kurā tika propagandēts ateisms, Dieva noliegšana. «Ziemassvētkos patruļas uzmanīja jauniešus, kuri iet baznīcā, taču Lieldienās varas attieksme bija iecietīgāka. Olas krāsoja vai katrā mājā,» atceras L.Ribkinska. No bērnības viņai mīļš olu ripināmais dēlītis, kas vēl aizvien mājās ienes jautrību. Vēl viena Liānas ģimenes tradīcija ir apaļā Lieldienu kuliča cepšana, kas zināmā mērā atgādina kēksu. Apaļais simbolizē attīstības cikliskumu, bezgalību un atjaunotni. Svarīga ir apņemšanāsRunājot par gavēņa laiku pirms Lieldienām, Liāna sirdī paturējusi bīskapa A.Justa sprediķī teiktos vārdus: «Nav svarīgi, vai tu šajās četrdesmit dienās pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem stingri skaitīji lūgšanas vai biji atteicies ēst gaļu. Svarīgākais ir kāda laba apņemšanās, kas vērsta uz sevis pilnveidošanos.» «Apņemies kaut vai katru dienu paslavēt savu bērnu! Cik bieži mēs cits citam sakām labus vārdus?» domīgi saka L.Ribkinska. Viņa atzīst, ka svarīga ir tikai tā lūgšana, kas nāk no sirds.
