Intars Busulis dara to, kas patīk, – bez steigas, ar gandarījuma izjūtu, nedzenoties pēc naudas
Šodien pulksten 18 Jelgavas kultūras namā uzstājas Izraēlas etniskā džeza ansamblis «The Jerusalem Jazz Band» kopā ar populāro latviešu vokālistu Intaru Busuli. Tas ir Latvijas un Izraēlas kopīgs radošais projekts, un Jelgava ir viena no piecām pilsētām, kurā piestāj šī koncerttūre. Vēl pirms tūres sākuma tikos ar dziedātāju. Intervija bija norunāta uz pusdienu laiku, taču Intars zvana un saka: «Es paēdu mājās! Iesim iedzert kafiju!» Rīgas centra kāda suši restorāna piedāvātās uzkodas viņš atzīst esam pārāk dārgas, tāpēc atrodam vietu, kur dod gardu kafiju un vēl gardāku šokolādi. «Mmmm, lieliski! Negribi pagaršot?» prasa Intars. Un tāds – atraisīts, brīvs, radošs un netverams – viņš man šķiet arī tad, kad saruna jau sen beigusies.Šķiet, ka par Intaru Busuli viss ir zināms. Ja kāds tomēr nezina, kurā skolā Intars gājis, cik izglītību ieguvis vai kur dzīvojis, interneta meklētājā atliek ierakstīt viņa vārdu un uzvārdu. Tāpēc mēs runājam par dzīvi, par mākslu… un – jā, kādas trīs reizes nemaz ne tik garās sarunas laikā atgriežamies pie politikas. Tikai pēc tam izrādās, ka tas viss bija tā – pa gaisiem. «Tāds es esmu,» tā Intars. Tāds bija arī pērn vasarā izskanējušo solokoncertu nosaukums.Talsi pāri visam31 gadu vecajam Intaram ir sieva Inga un divi bērni – Lenijs un Emīlija. Dēls iet pirmajā klasē, meita – bērnudārzā. Intars ar ģimeni dzīvo Rīgā. Uz jautājumu, vai arī viņa bērni tiks virzīti mūzikas pasaulē, Intars smejas: «Lai paši izlemj, gan jau būs paspējuši daudz derīgu kontaktu nodibināt, man viņi abi tādi sabiedriski.» Lepnums Intara acīs iezogas, kad viņš stāsta par meitas paredzēto uzstāšanos bērnudārza konkursā «Cālis». «Biju mēģinājumā – kā viņa dziedāja!» tēvs ir sajūsmā. Intaram ir īpašs stāsts par Talsiem – vietu, kur dzimis, audzis, skolojies. Viņam bijis ļoti svarīgi, lai bērnu dzimšanas apliecībās ailītē «Dzimšanas vieta» būtu rakstīts – Talsi. Tā arī noticis. Paula cilvēksIntars pats dziedāt sācis jau bērnudārza laikā. Pirmā oficiālā uzstāšanās bijusi mūzikas skolas laikā Talsos kopā ar bērnu ansambli «Talsu sprīdīši». Pēc mūzikas skolas beigšanas devies uz Ventspili, kur studējis mūzikas koledžā. Paralēli pūtis trombonu Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestrī. Vienu vasaru nodzīvojis arī Liepājā – spēlējot Jūras spēku orķestrī. Tad nācis «Caffe» laiks, kas viņu iecēla slavas saulītē. Pēc nelielas iepauzēšanas karjera turpinājusies jau «augstākos toņos» – neskaitāmi koncerti, singli, konkursi un uzstāšanās. Tagad Intars kļuvis par otro zināmāko latviešu džeza dziedātāju līdzās pirms tam vienīgajam zināmajam Laimim Rācenājam.Mūzika ir melodija, paskaidro Intars. «Esmu Paula cilvēks,» smejas dziedātājs un paskaidro, ka gan Raimondam Paulam, gan viņam tīk melodiska mūzika, nesakarīgam ritmam jēgas neesot. Intaru iedvesmo vēlas pēcpusdienas. «Tad mēs ar Lāci [Kārlis Lācis ir Intara domubiedrs un kolēģis mūzikā – red.] tā forši paspēlējam, pamuzicējam, padomājam.» Viņam ir tā, ka rodas melodija un tikai tad vārdi, lai gan citi dzejolim «uzsēdinot» melodiju. Tūrē pa Latviju Intars dodas kopā ar Izraēlas etniskā džeza ansambli «The Jerusalem Jazz Band». Izraēlieši Rīgā ieradās vien dažas dienas pirms pirmā koncerta. «Tā ir milzīga uzticēšanās. Es viņiem aizsūtīju savus gabalus, – pats izvēlējos – kurus. Daži dzirdēti, daži, kas cilvēkiem saistās ar mani, piemēram, «Gonki», daži nedzirdēti. Un viņi taisa šiem gabaliem aranžējumus. Man it kā būs jāizdara tikai savs darbs – jānodzied. Liekas, būs «kruta»,» spārnots ir Intars. Viss, kas viņam tagad jādara, – jāatkārto vārdi. «Melodijas aizmirst nevar, bet vārdi… Tos mājās tagad atkal mācos. Jā, tā vienkārši – kaut ko daru un mācos vārdus.» Naudas bija daudz«Tagad ir baigi forši», Intars sarunas laikā šo frāzi atkārto vairākas reizes. Viņš darot to, kas patīk, – bez steigas, ar gandarījuma izjūtu, nedzenoties pēc naudas. Intars atzīstas, ka «treknos gadus» jūtas izdzīvojis par visiem simt procentiem. Ar sejas grimasēm un pārspīlētiem izteicieniem mēģina vārdos raksturot laiku pirms diviem trim gadiem – spēlēts un dziedāts visur, vienmēr, nevienam neatsakot un neskatoties, ko tas prasa no paša un ģimenes. «Nauda bija! Naudas bija daudz! Tikai tagad es saprotu, ka taču vajadzēja kaut kur braukt – uz Jamaiku, Austrāliju. Kopā ar ģimeni. Bet kā tā nauda nāca, tā arī tā gāja. Vienu brīdi piefiksēju, ka manā sētā stāv trīs mašīnas!» Intars piebilst, ka nav tā, ka viņš to laiku nožēlo. Toreiz laiks bija tāds, ka jāķer, jāgrābj viss pēc kārtas – nedomājot, neanalizējot, nefiltrējot. Taču bija tā, kā bija, un, visticamāk, tagad viņš ar naudu rīkotos citādi. Arī attieksmi censtos mainīt. Vai tolaik Intars bija «saslimis» – ar naudaskāri, zvaigžņu slimību? «Vai biju?» Intars atkal aprauti iesmejas.
