Cilvēka reliģiskie meklējumi saistīti ar vēlmi saprast savu vietu veselumā, kas ir lielāks par viņu pašu
Nav jābūt īpaši apķērīgam, lai pamanītu, ka cilvēkam atšķirībā no citām dzīvām būtnēm ir tendence tiekties ne tikai pēc dienišķās desas un savu fizisko vajadzību apmierināšanas, bet arī pilnīgi nemateriālām kategorijām – harmoniskām attiecībām, līdzcietības, mīlestības, skaistā, piederības izjūtas. To un daudz cita netaustāmā var «pierakstīt» garīgajai dimensijai. Tā gan uzskatāmi liecina par savu eksistenci, gan mulsina un tirda saprast būtiskus eksistenciālus jautājumus – kas es esmu un kas visu darbina? «Vispārīgi runājot, mēs visi esam daļa no kādas sistēmas. Piederam pie cilvēces, attiecīgas valsts, valodas, zemeslodes jeb pasaules. Staigājam pa zemi un redzam debesis, kārtību, kas pastāv visumā un kurai pateicoties iespējama zinātne. Reliģiska domāšana ir sapratne, ka eksistē veselums, kas ir lielāks par mani pašu. Tāpēc arī jautājums – kāda ir mana vieta un loma tajā un kas ir šīs lielākās likumsakarības, kas iespaido manu dzīvi,» teic ģimenes terapeits un teologs Sandis Ratnieks, skaidrojot jēdzienu, ko var attiecināt ne tikai uz baznīcā gājējiem, bet ikvienu no mums. Atbalsts ārpus sevis«Reliģiski meklējumi saistīti arī ar krīzēm cilvēka dzīvē. Katram ir kādas vērtības, uzstādījumi un resursi, bet pienāk brīdis, kad saproti, ka tie vairs nedarbojas. Krīze faktiski nozīmē tiesu, kad jānotiek izvērtējumam, un cilvēks sāk meklēt citus atbalsta punktus – arī ārpus sevis. Mūs spēj atbalstīt sabiedrība, sociālais tīkls, bet var arī meklēt tālāk. Piemēram, daudzi mūsdienās lasa astroloģiskās prognozes, kas pēc būtības ir reliģijas sastāvdaļa, jo kā fenomens tā ir ļoti daudzslāņaina,» turpina Sandis, norādot, ka reliģija cilvēkā mudina atbildēt uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Piemēram, kāda ir garīgā pasaule? Vai pastāv Dievs? Viņš ir viens vai daudzi? Kas notiek pēc nāves? Nomirstam, un mūsu vairs nav, vai piedzimstam no jauna, apzinoties, ka esam te īsu laiciņu? Reliģija risina morāles aspektus, kas atkarīgi no priekšstatiem par atlīdzību un sodu.«Kristietībā ir jautājums arī par cilvēku, kas, lai gan daudziem tas nepatīk, tiek uzskatīts par grēcīgu. Cilvēkā mīt labais un arī ļaunais, kas savā ziņā ir mistērija. Pārsteidzoši, ko noteiktos apstākļos mēs būtu gatavi izdarīt! Uz āru izlīdis, tas var cilvēku pamatīgi nobaidīt. Faktiski mūs notur un māca audzināšana, jo zemapziņa ik pa brīdim raida pretējus impulsus, bet mums ir «potēts», un mēs «potējam» tālāk – ja vēlies dzīvot šajā sabiedrībā, attiecīgi jārīkojas, citādi nokļūsi cietumā!» tēlo S.Ratnieks.
Idejas kā lielveikalāViena no definīcijām skaidro, ka «religos» nozīmē saistīt, savienot, pauž apvienošanās ideju, lai kopīgi uzturētu un atbalstītu svētnīcu. «Ir reliģiskās sistēmas ar to klasiskām formām, kas attīstījušās noteiktos platuma grādos. Tām piemīt zināms uzskatu kopums un sava reliģiskā prakse. Tomēr mūsdienās vairāk cirkulē dažādas reliģiskās idejas, kas tādas arī paliek cilvēku galvās, – ne katra rod praktisku izpausmi. Kā lielveikalā, kurā ņemu, kas patīk, un parasti tās ir lietas, kas no manis neko neprasa. Taču reliģija ir priekšstats par augstāku gribu un likumību, kas jāsaprot, jāpieņem un kam jāpakļaujas. Problēmas sākas, kad cilvēkam jāsāk dot no sevis. Piemēram, Jēzus saka, ja kāds grib viņam sekot, lai aizliedz pats sevi, kas faktiski nozīmē atdot visu. Šie vārdi daudziem ir ļoti biedējoši, jo viņi domā, ka noticot sevi pazaudēs,» stāsta teologs.Šķietami ātru labumu var saņemt no maģijas, kas mūsdienās kļūst aizvien populārāka. «Tā ir ļoti manipulatīva reliģijas forma, kas panāk kādas lietas, iespaidojot garīgus spēkus. Cilvēkiem gan tas patīk, jo neko no viņiem neprasa, un no tā var uztaisīt pat izklaidi. Tomēr maģijas izmantošana ir rotaļāšanās ar uguni!»Plaisa apziņāIdeju nesaderība ar reliģijas praktisku izpausmi rada savdabīgu plaisu cilvēka apziņā, turpina S.Ratnieks. «Daudzu galvās mīt doma par reinkarnāciju, bet vai tādēļ viņi kļūst arī par veģetāriešiem? Tāpat lielākā daļa domā, ka Dievs ir, bet dzīvo it kā viņa nebūtu. Uzskati ietekmē noteiktas dzīves jomas, bet vienā brīdī var notikt lūzums, kad šīs idejas sāk ietekmēt visu dzīvesveidu. Tad neatliek cits variants, kā kļūt par šīs ticības praktizētāju. Mums ir daudz skaistu ideālu, kuriem ticam, bet tie neīstenojas dzīvē, līdz kaut kas saslēdzas un cilvēkā notiek kvalitatīvas pārmaiņas. Tas ir process,» raksturo Sandis, iedrošinādams atrast sevi garīgās pasaules kartē, kas var palīdzēt apzināti virzīt savas dzīves kursu.
AtziņasFiziskā un garīgā pasaule ir viens un tas pats. Ik puteklī ir dievišķa dzirksts, bet tas mums netraucē ar slapju lupatu noslaucīt putekļus. Taču dievišķais nekur nepazūd, tas pārvēršas tīrā virsmā. P.KoeljuTie, kas netic Dievam, tic, ka Dieva nav; tie, kas netic veiksmei, tic neveiksmei. Dzīves paradokss. Anonīms autors
