Vai nav jocīgi, ka cilvēki vienmēr tiek dalīti?
Vai nav jocīgi, ka cilvēki vienmēr tiek dalīti? Vienmēr! Cilvēku dalīšana sākusies jau labi sen, laikam jau tad, kad bija tikai divi cilvēki. Viens noteikti kaut kādā veidā pauda otram: es esmu vecāks par tevi un līdz ar to gudrāks. Tā bija dalīšana gudrajos un dumjajos. Tas vēl nav nekas, tas ir piedodams.
Kad cilvēki savairojās, visi bija gudrāki, tad dažiem savajadzēja būt bagātākiem. Atkal dalīšana. Bet arī tas nav nekas.
Acīmredzot tie daži bija gudrāki par pārējiem, jo piespieda viņus padarīt bagātākus.
Pēc tam sākās dalīšana pēc ādas krāsas. Baltais nosprieda, ka viņš ir labāks par melno. Kaut gan varbūt melnais bija gudrāks. Ja melnais negribēja atzīt balto par labāku, to darīt viņu piespieda.
Toties tagad cilvēki ir izgudrojuši vēl ko «jautrāku» – jādalās arī mūzikā. Uzņēmīgie fani katrs uztaisa savu bariņu un cenšas cita bariņam nodarīt ko sliktu. Kāpēc gan tas ir vajadzīgs?
Cilvēki dalās arī stiprajos un vājajos. Ja vājais neatzīst stipro, tad to iekausta.
Un vēl viens variants: kāds nav gājis bērnudārzā, viņš ierodas 1. klasē un viņu atgrūž, jo viņš vēl nav iemācījies klases likumus. Paldies Dievam, šāda dalīšana neturpinās līdz 12. klasei…
Pēc manām domām, dalīties vai atdalīt kādu no vairākuma nav pareizi.
