Kontrtenors Sergejs Jēgers un «Sinfonietta Rīga» – rīt kultūras namā
Pagājuši laiki, kad kontrtenoru dziedājumu Latvijā varēja baudīt tikai citvalstu mūziķu ierakstos. Tiesa, šajā reģistrā savulaik dziedāja baroka mūzikas entuziasts un diriģents Andris Veismanis, modernākos ritmos mūsdienās to izmanto daži grupas «Cosmos» puiši. Tomēr «pa īstam» vienu no savdabīgākajām cilvēka balsīm – kontrtenoru – Latvija iepazina, pateicoties tieši mūsu novadniekam Sergejam Jēgeram, kura sniegumu rīt varēs dzirdēt Jelgavā. Saspringtajā koncertu un citu darbu ritmā dziedātājs atrada laiku, lai atbildētu uz «Ziņu» jautājumiem.– Jūsu jaunākajā Latvijas koncerttūrē tiek atskaņotas trīs Antonio Vivaldi kantātes. Esmu lasījis kādā intervijā, ka viņa mūzika veido Sergeja Jēgera biogrāfijas caurviju motīvu. Kāpēc tieši Vivaldi? Ar koncertu Jelgavā noslēdzas koncerttūre ar «Sinfonietta Rīga», kas ir mana pirmā sadarbība ar šo orķestri un maestro Normundu Šnē. Atskaņosim trīs skaistākās Antonio Vivaldi kantātes kontrtenoram. Tās izpildījuši mani pasaules kontrtenoru guru – šveicietis Andreass Šolls un amerikānis Deivids Daniels.Manu koncertbiogrāfiju Latvijā veidojuši Ilmārs Blumbergs un Inese Galante. Ilmāra Blumberga «Venēcijas grāmatas» atvēršanas svētkos dziedāju tieši Vivaldi mūziku, un Inese Galante bija dīva, kura mani saveda kopējā ierakstā ar Vivaldi «Stabat Mater». Šo ierakstu izdevām Latvijā pirms diviem gadiem. Kopā ar Inesi iedziedājām Pergolēzi «Stabat Mater». Pasaulē šo darbu, kas tulkojumā nozīmē «Raudāja māte», parasti izpilda Lieldienu laikā. – Vai šī izvēle saistīta ar jūsu balss īpatnībām, proti, vai Vivaldi mūzika ir kontrtenoram īpaši piemērots repertuārs? Kādas vispār ir repertuāra iespējas? Dzirdēts viedoklis, ka kontrtenoriem tās nav nemaz tik plašas.Kā mācīja mans Parīzes skolotājs profesors Roberts Ekspērs, «var dziedāt visu, ko Tu labi vari nodziedāt…». Manā repertuārā ir latviešu komponistu, arī krievu, vācu, franču, itāļu, spāņu, franču mūzika, un nebūt nav tā, ka šie komponisti rakstījuši tieši kontrtenoram. Svarīgi sajust šo mūziku un organiski saplūst ar to. Lai līdz tam nokļūtu, jāveic smags darbs. Savā ziņā tā ir arī cilvēka dzirdes testēšana, jo šo balsi nedzird visi – virs skaņas ir virsskaņa, ko saklausa izredzētie. Diemžēl vai par laimi, bet tā ir. – Jums veicies ar ierakstiem – savulaik laurus plūca gan «Ave Musica», gan «Duende». Atšķirīgs no pierastā bija CD «Dziesmiņās remdējos», kas tika iekļauts pagājušā gada Latvijas Mūzikas ierakstu balvas nomināciju sarakstā. Kā radās ideja par tik savdabīgu pieeju latviešu tautasdziesmām?Ieraksti ir kā bērni – visi mīļi, bet paklausīgi ir daži no daudziem. Ieejot plašajā pasaulē, cilvēki vēlas dzirdēt pārbaudītas vērtības, zināmas valodas. Manas mājas vienmēr būs Latvijā, un, ja šeit cilvēki vēlas dzirdēt mūziku valodā, ko saprot, tas ir tikai normāli.«Dziesmiņās remdējos» ideju piedāvāja mana menedžmenta vadītāja Indra Rubene, un man tā – ierakstīt tik skaistu, tīru un svētu mūziku kā latviešu tautasdziesmas – iepatikās. Vislielākais prieks, ja cilvēki mūziku saprot un spēj dažādi interpretēt.– «Dziesmiņās remdējos» ierakstīts Sesavas baznīcā. Vai izvēle kaut kā saistīta arī ar to, ka Jelgavas novads ir jūsu bērnības zeme? Vai koncerts Jelgavā jums būs kas īpašs?Sesavas baznīca bija nejaušība, bet, kā vienmēr saku, nekas nenotiek tāpat vien. Visam ir sakritības, «roka roku mazgā – abas baltas», tāds ir manas omes labākais teiciens. Jelgavas koncerts būs īpašs tikai ar to, ka tas būs pēdējais šajā tūrē. Īstenībā Jelgava man saistās ar bērnības nepatīkamākajām atmiņām, bet par to ir daudz runāts un jau aizmirsies.– Jūsu izraudzītā un izpildītā mūzika rada pozitīvas emocijas un, pieļauju, rosina uz labiem darbiem. Taču jūs ar labdarību esat saistīts arī pavisam konkrēti – ar Sergeja Jēgera labdarības fondu.Lielākā mākslinieka alga ir aplausi. Esmu tos saņēmis, bet mana radošā karjera neapstājas, vēl daudz gribu paveikt. Līdztekus mūzikai Dievs man devis otru darbu (vai arī mīlestības piepildījumu) – nodarboties ar labdarību, un tā dzimst no sāpēm un no laba prāta. Ar to arī gribu visu mūžu nodzīvot un, ja man kā ir daudz, – dalīties ar to. Būtiski ir mācēt saskatīt skaistākās lietas, man tādas ir, un blakus ir cilvēki, kuri palīdz to īstenot. Piemēram, skolotājas no Jelgavas speciālās skolas – Niola, Anna un Aija –, skaisti, vienkārši un patiesi cilvēki, kuri spēj radīt svētkus katru dienu. Esmu sadarbojies ar šo skolu un darīšu to arī turpmāk, ja vien mūsu augstie kungi ļaus tai nevis eksistēt, bet dzīvot.Man būtiski turpināt palīdzēt visiem, kurus esam atbalstījuši. Viss notiek, un plāni ir lieli – ar Strazdumuižas internātskolas jauniešiem 18. aprīlī lidosim uz starptautisku festivālu Pēterburgā, kur pagājušajā gadā jau bijām ar Jelgavas speciālās skolas audzēkņiem. Vasarā veidošu Sergeja Jēgera radošās darbnīcas – nometnes bērniem no maznodrošinātajām ģimenēm Latgales pusē.Gribas tik daudz izdarīt, un arvien vairāk ticu, ka man nevajag to vienam. Dalīšanās ir lielākā māksla, kāda pasaulē var pastāvēt. Ar to arī dzīvoju un gribu piepildīt savus sapņus. Manuprāt, ir skaisti, ja tas tiek darīts ar godīgiem līdzekļiem un dvēseli, kura nav «atmazgāta».
